Menu
kapteiņa enriko pulksteņa vārdā nosauktās sab. ēdin. iest. ēdienkarte tāda tā kā aizdomīga, provokatīva, ironiska, aizvainojoša, smieklīga, nievājoša, . Vienvārdsakot – mulsinoša. Ne ēdienu nosaukumi vai to izpildījums vai asprātīgs kartes nofiks, bet gan struktūra un klasifikācija. Ir pierasts: ja izsalkums, tad lūkoties otro ēdienu sadaļā; ja gribas viegli paknakstīties, tad jāskatās uz sadaļu salāti vai zupas; ja jūties pelnījis, tad meklēt desertus, bet ja dzērieni par pliekanu, tad iet uz uzkodu bloku. Observējamā iestādījumā virtuve tur ir diezgan eksotiska pie tradīcijām pieradušam latvietim – gaļu veidi tiek glazēti dažādu saldu mērcīšu veidos; rīsi tiek ķūnēti ar “ekstrām”. Garšo tas viss gana interesanti un labi. Tāpēc ēdienu cenas ir ap, bet virs vidējām. Bet meņucī ir vēl viena sadaļa: “Māksliniekiem”. O! Beidzot man radusies izdevība noskaidrot, ko tad tie "māksļiņieki" ziemā ēd! Vismaz reizēs, kad nepārtiek no kafijas un cigaretēm.. – Tie jau tādi smalki, jūtīgi, dekadentiski, izvēlīgi, cimperlīgi, ārišķīgi un snobiski.. Un ko es atrodu? – Kotleti ar kartupeļiem (vārītiem), karbonādi (klasisko), stroganovu (Kurzemes). Un cena ir 1,- LVL mazāka kā citu sadaļu pamatēdieniem.

Kas tas ir? Joks vai uzbrauciens? Kam? Radošajiem vai wannabe “ārtfeisiem”? Lokālās sociāli –ekonomiskās konjunktūras pārzināšana, kas rezultējas precīzā mārketingā?
Varbūt mēs visi esam “viņi”?