реформу нет!
Dīvaina sajūta tagad noejot uz kādu publisku ēdināšanas / dzirdināšanas / atpūtas / izklaides vietu. Tas diskomforts ir pazemojošs. Tā it kā darītu kaut ko nepiedienīgu, par ko būtu jākaunas. Tā, it kā vēlme uzsmēķēt būtu tik perversa, ka to rūpīgi jāslēpj. Tikai meklēt solidaritātes zīmes, kādu simbolu, kādu nodevīgu žestu no līdzīgi cietošā bēdubrāļa / māsas. Sapratne ar viņu kā ar svešumā satiktu tautieti / zemļaku, ar kuru dzimtenē nekad nebūtu nekā kopīga, bet tagad it tāda tuvība. Tik līdzjūtīgi uzsmaidīt, sazvērnieciski piemiegt ar aci. Sajūta ir kā izraidītajam, izstumtajam. Pagaidām tas vēl nav izsaucis spīta sajūtu, ir tikai mulss apjukums.