Saknes III
Imantas opaps bija žurnālists. Ja tā var nosaukt rakstošo darbību LKP CK un TDP orgānos “Cīņa” un “Rīgas Balss”, šķiet arī žurnālā “Zvaigzne”. Viņš bija ļoti kaismīgs cīnītājs par taisnību un darbaļaužu tiesībām. Un savus feļetonus, kurā satīriski izsmieti tautas mantas šķērdētāji parakstīja kā V. Ķirsis. Voldemārs bija viņa īstais vārds. Viņš ļoti ticēja komunismam. Vismaz lielāko savu dzīves daļu.

Tas tērauds rūdījās Ulmaņlaikos, kad būdams entuziasma pilns jauneklis, saņemto mantojumu nekavējoties ieguldīja atvērdams progresīvu radio un elektrotehnikas veikaliņu. Tas sīkbodnieka prieks gan nebija ilgs – globāla ekonomikas krīze un zināšanu trūkums ātri noveda pie izputēšanas. Kas savukārt mudināja uz pārdomām par pastāvošās iekārtas nepareizību. Pārliecība stiprinājās iesaistoties nelegālā komjauniešu pulciņā. Kad iedibinājās padomju vara, viņš bija viens no pirmajiem aktīvistiem jaunās sabiedrības celtniecībā. Un savu naidu pret buržujiem izpauda pašrocīgi uzliekot roku dzelžus saldumu karalim, lielkapitālistam Vilhelmam Ķuzem un ar plinti pavadot līdz Torņakalna stacijai, iesēdinot to vilcienā uz Sibīriju. Kad ienāca vācieši, tad varas iestādes atkāpās uz Tallinu, tur sēdās kuģī, lai tiktu uz Ļeņingradu. Uz pilsētu kurā opaps bija dzimis un audzis savus pirmos piecus mūža gadus, kad ģimene bija devusies I pasaules kara bēgļu gaitās. Tur bija daudz kuģi, kuros steidzīgi evakuējās padomju varas pusē esoši iedzīvotāji. Bet to kuģu konvoju sabombardēja vāciešu un somu lidmašīnas, zemūdeņu torpēdas. Vairākas dienas opaps glābšanas vestē peldēja pa Somu līci. Attapās uz kāda vraka gabala blakus kādai medmāsai, kura bija viņu izglābusi.

Par karu opaps nekad nerunāja. Un neatbildēja uz jautājumiem. Teica, ka tas bija pārāk šausmīgi, lai par to stāstītu. Zinu tik, ka esot bijis frontē par kara korespondentu. Nezinu neko, kur un kā sagaidīja kara beigas. Zinu tikai kara laikā sadraudzējās ar Vili Lāci un Mavriku Vulfsonu, kuri vēlāk bija tuvākie ģimenes draugi. Vispār tur bija diezgan inteliģents burziņš. Par sievu apņēma arī žurnālisti.

Kad sākās atmoda, tad opapam bija milzīgs šoks. Viņš jutās neaptverami apmuļķots, kad nāca klajā patiesība par tām staļinisma un hruščovisma lietām. Jo ticības dēļ viņš bija stājies ideoloģijas frontes pirmrindniekos. Bet evolūcija bija ātra: veco ienaidnieku - rietumu imperiālismu ātri nomainīja sociālisms. Un to viņš lamāja, sunīja un gānīja tik pat kaismīgi. Būdams pensijā, iesaistījās “helsinkiešu” kustībā vēl padomju laikā, kad tos vēl vajāja VDK – kā nekā ar pagrīdnieka pieredzi. Pēc vairākiem gadiem vīlās nacionālās atmodas rezultātos un atgriezās pie ideoloģijas saknēm – kļuva par sociāldemokrātiskās strādnieku partijas aktīvistu. Viņam bija viedoklis visos politiskos un sociālos jautājumos, viņš sūtīja “darbaļaužu” vēstules uz iespējamām iestādēm un iespējamiem medijiem. Viņš vāca parakstus, parakstījās pats. Tā visa viņa dzīve bija cīņa. Cīņa par ideju. “A mājas dzīve? – Ar tādiem sīkumiem krāmēties nav kaujinieka cienīgi!” Pēdējie vārdi ko no viņa dzirdēju dzīvam esot bija: “Vai tu zini, kas ir nauda? – Nauda ir samaksa par darbu.”