Kādēļ ir vajadzīgs ceļš, ja tas nekur neved?
ev. lut. Baznīcas galvenā vērtība manās acīs ir, ka tā kombinācijā ar baltisko dzīvesziņu, padomju cilvēka kodeksu ir mūsdienu latvieša identitātes stūrakmens. Par to vien šī institūcija ir pelnījusi cieņu un respektu un pietāti pret neapspriežamo dogmu saturu un arhaiskiem rituāliem. Par pagātnes nopelniem. Neviens personīgi pazīstams liekulīgs baznīcēns, nekādas spekulācijas ar īpašumiem, nekāds institūcijas amatpersonas reakcionārs izteikums nemazina šīs “stiprās klints” nopelnus. Tu vari melot skaitot apliecību, Tu vari noliegt reliģiju vispār, Tu vari iet baznīcā pa Z-svētkiem, Tu vari ticēt un ticēt, ka netici – Tu esi tas, kas bija baznīca. Varbūt pat tas, kas ir joprojām. Tu vari vilties ceremonijā, bet saviļņoties pie rāmas jūras, tik vai tā tavas rokas un kājas izaugušas no pareizās vietas. Un pat ja rastos apliecinājums Dieva neesamībai, tad baznīcai, tās pastāvēšanai tik un tā būtu jēga. Gribi tici, gribi – nē, bet organizāciju ar tās atribūtiem un sakramentiem godā. Tu vari neatgriezties, no kurienes esi nācis. Bet no sevis nekur nepaspruksi.