Būt Sievietei
Ja es būtu sieviete, ar savu raksturu un attieksmi varētu iesālīties. Visticamāk, sen jau būtu tā kārtīgi ieberzies. Es būtu tik slikta, cik vien var vien būt. Es būtu kritusi zemāk par elli. Iztēlojos vairākus scenārijus:
1. Dzīvotu atejā, man būtu 16 aborti un ducis sīku šmuļu no dažādiem kniebējiem. Es pārtiktu no bērnu pabalstiem, pašsaprotami uzskatot, ka sabiedrība ir līdzatbildīga un man parādā, tajā pašā laikā kaltu plāniņus kā apčakarēt valsti.
2. Man būtu strauja profesionāla biznesa karjera caur gultu. Es gan ātri lidotu no pozīcijām, jo bosam nepatiktu, ka nemēdzu arī atteikt mīļumiņiem praktikantiem un servisa džekiem. Es gan nebūtu kolēģu plēsoņa – intrigante, tā jau es būtu labsirdīga, gatava piekāpties sāncensēm, ja viņas būtu mērķtiecīgākas. Vīrieši pievērstu uzmanību man pat neko īpaši nedarot, man viss notiktu tā – pats no sevis, bez kāda aprēķina un piepūles. Bez tam, profesionāļi mani cienītu par analītisku skatījumu un spējām tvert lietas kopumā.
3. Es būtu pelēka pētniece – laborante. Nekādas personīgās dzīves, tik vertikāla zinātne. Es nebūtu ne glīta, ne neglīta – vienkārši neizskatīga, jo neuzskatītu par jēdzīgu nodarboties ar skaistumkopšanu un izrādīšanos. Varētu gadiem staigāt tajā pašā kostīmiņā pa tiem pašiem vēstures arhīva gaiteņiem.
Vai tiešām sievietēm principā jābūt principiālākām? Vīrieši var nemīlēt sevi, nebūt atbildīgi un tomēr būt pieņemami?