starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2020-05-25 22:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par jaunu lai teiktu atā, orientēšanās
Didzīts pirms pāris nedēļām ierosināja izaicinājumu - noskriet viņu orientēšanās. Lai atbraucot pie viņa uz Amatas mežiem, redzēs kurš te dusējis uz senas pagātnes godiem, kurš - regulāri kopis sevis praksē un treniņos. Domāju, jāierāda tam, lai baigi nesadomājas te tagad, kurš te tagad takuzinis viedajais. Cēsu puses orientieristi izveidojoši pieejamu formātu lokdauna laikā - lejuplādē karti un izskrien savu distanci nedēļas laikā, taču laiku uzņem sev pats, ja gribi un vispār viss uz godīgumu un godprātu. Uz Amatciema mežiem neaizdevos, taču paskatoties čelendžam piedāvāto Amatasskolas apvidu uzreiz bija spalvas gaisā - īstā vieta kur frišināt sen zudušo apetīti uz šo nodarbi, kura šķita ka nespēj man vairs piedāvāt nekādus jaunus gandarījumus.

Didzs teicās ņemt garo, 8 km distanci. Nu nu. It kā jau - kas tas - 8 km var notipināt katrs jebkurš, kam nav ieģipsēta potīte un svaigi operēta aklā zarna. Taču intuīcija man čukstēja, ka te būs kā ar airēšanu Amatas augštecē - jātne ap kritušiem kokiem un vispār pārvietošanās uz priekšu vismaz 2x lēnāka, taču 4x energoietilpīga. Jutu, ka arī vidējā 5 km trase varētu būtu gana jaudīga piektdienas vakaram pēc piepildītas darba nedēļas. Galvenais - bija tikt laukā no meža vēl līdz tumsai.

Kamēr atbraucu līdz startam bija jau 8 vakarā, saule riet 9:45. Nu cik jums vajag, notipinātu piecīti? Pusstundu? Nu labi būšu reālists, ierēķināšu stundu tam, nu tā ar rezervīti. Izdomāju, ka mēģināšu veikt distanci ar bezsaistes karti viedtālrunī. Godīgi, bez navigācijas tehnoloģiju atbalsta. Vispār ir samērā ērti, var zūmot - tas uz vecumu paliek derīgi. Jau pirmie soļi mežā rādīja, ka jāsāk nervozēt par to iekļaušanos stundiņā, taču pamazām iejutos, piešāvos, punkti lasījās labi, kartē arī ielasījos. Līdz pusdistancei. Tad sāka zust tā uzmanības un koncentrēšanās un precizitātes disciplīna, arī lēmumi sāka kļūt tādi nenoteiktāki, domu gājiens izplūdušāks, solis ļenganāks, sarunas ar pasauli skaļākas un nenormatīvākas. Likumsakarīgi - sākās bakstīšanās punkta rajonā. Tas jau pirmais signāls, ka jāsaņemas, nebūs labi. Un tad drīz pazaudējos. Izlaidu kontroli par virzienu un attālumu un vispār sapratni kas te tagad notiek. Vairs neko nevar atpazīt dabā. Bet nu pieredze saka, ka ļoti tālu nepareizi nevarētu būt. Tomēr uznāk izteikta vienatnes apzināšanas, tobrīd mežā nav neviena cita. Nu nav skaidrības uz kuru pusi tagad jādodas tālāk. Uznāk bailes, ka var beigties baterija telefonam, tad palieku pavisam bez kartes. Bet nu padomājot mērķtiecīgi tomēr atrodos un atrodu KP, lai gan apsvēru mest mieru - padoties, iet mājās, izstāties. Vispār esmu audzināts, ka izstāties no trases var tikai, ja salauž kāju, jācīnās līdz galam, pēc kļūdas jāturpina un jāskatās tikai uz priekšu, nu izstāšanās ir negods un kapitulācija un padošanās ir kauns un negods. Tā kā saule jau pamazām laižas aiz kokiem, atlikušajā nolemju izvēlēties drošos ceļa variantus, bet nu tie bebri un viesuļi un mežsaimniecības izdarījušas visu lai nevarētu tikt kā izdomāts. Pamazām tuvojos finišam, vēl tikai divi kontrolpunkti. Virzienu noturēt vairs neizdodas nemaz, atrodu savu mašīnu. Atvieglojums, ka zinu vismaz to kur tā ir, viss ir apnicis, apnicis tas mežs, tie purvi, tie izcirtumi, tās kritalas un jaunaudzes, tās dzeguzes, viss. Tomēr spītība liek nepadoties un tikt līdz iecerētajam, ko neviens tāpat nekā nevar nedz pārbaudīt, nedz kādam citam tas rūp. Bet nedodas tas priekšpēdējāis punkts. Eju atkal un atkal, it kā no drošas pozīcijas, bet nu nav. Sāk krēslot. Beidzot ir. Nejauši, kad jau aizgriezos uz promiešanu, ka pietiks te ākstīties māžoties ar saviem principiem.

Finišēju pēc stundas un 42 min. Pāris minūtes pirms astronomiskā saulrieta. 2x vēlāk kā biju cerējis optimistiskajā prognozē. Tomēr jutos gandarīts. Tagad tik jātiek pie Didzīša pajautāt kā viņam gājis.

Pa ceļam no Ģikšiem līdz Pērkoņiem 7x apturēju auto dēļ uz ceļa stāvošām stirnām. Viņas tā pa vienai, taču māju vai govju tuvumā. Viena iemuka mežā, bet kad sāku braukt, izskrēja atpakaļ uz ceļa un viegli iebuktējās auto sānos.
Vēl vienu stirnu satiku jau uz taciņas pa ceļam uz mežamājām.

Didzīts esot izstājies. Distances pusē, tālākajā galā. Nu tur viss slikti bijis - auksts, slapjš, neko nevar saprast un atrast un vēl viens zars bijis par asu priekš tālākas skriešanas.

Vai es vēl kādreiz skriešu klasisko orientēšanos? Varbūt. Jāstrādā pie attiecīgās mentalitātes tad, tā atrofējas, ja to netur formā, tā noteicošā nevis spriganums muskuļos un sirdspukstos.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]barbala
2020-05-26 22:08 (saite)
es šito bez ironijas un sarkasma- tev vajag rakstīt (! tieši rakstīt, ne verbalēt) orientierista ābeces vai ceļavārdus gaismas bruņiniekiem, kuri nav dzimuši ar kedām Ausekļa pulciņā. tieši orientierista.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?