Kā ir būt vienam tālu jūrā mazā šaurā laiviņā?
Aigi Igaunijas piekrastē izskalotu atrada 10 dienas pēc viņa pazušanas ceļā no Kolkas uz Roņu salu (ap 40 km). Tajā pašā dienā Ilze ar jūras kajaku atairēja no Gotlandes līdz Ventspilij, 174 km 27 stundās, bez pauzēm, autonomi apgādātai un navigējot, bet ar pavadošu jahtu drošībai un avārijas gadījumam. Tieši gadu iepriekš viņi kopā uzsāka latviešiem vēl nebijušu Baltijas jūras apairēšanas ekspedīciju ar kajakiem. Kopā gan viņi nefinišēja. Domāju, ka šīs vasaras traģēdija sākās pērngad, tajā braucienā.

Ar Ilzi iepazinos vienā no viņas pirmajiem laivu braucieniem, tas bija '12.g. janvārī pa Imulu. Kopš tā laika viņa mērķtiecīgi ir kļuvusi par pasaules klases gargabalu airētāju un top arī par ļoti veiktspējīgu pasaules klases jūras airētāju. Es teiktu, ka esam draugi, ar interesi sekojam viens otra gaitām, jo īpaši sportiskām aktivitātēm, esam domubiedri un līdzīgos uzskatos.
Aigi es zināju kā gargabalnieku airētāju, kā prasmīgu amatnieku, dzīvojām kaimiņos, bet nu sapazinušies mēs nebijām.

Pērnā gada jūras ekspedīcijai, kuru kopā uzsāka Aigis, Gundars, Henriks, Ilze, Krista un Oskars, es sekoju līdzi ik dienas no Ilzes reportāžām. Arī ziņām no Oskara un Kristas. http://airesana.lv/node/356 . Kļuva nojaušams, ka pamazām ar to pasākumu kaut kas iet šreijā. Skaidrs, ka katrs dalībnieks notiekošo redz un vērtē savādāk. Un arī viedoklis mājās ir klāt neesošiem ziņu sekotājiem. Es mēģinot ieņemt pozīciju mēģināju distancēties no personīgām simpātijām vai aizspriedumiem pret personālijām, mēģināju sev definēt šāda pasākuma veiksmes vai neveiksmes / izdošanās vai neizdošanās / cenas vai mērķu samērīguma kritērijus. Vēlāk izlasīju Gundara redzējumu par notikušo. http://laivas.lv/temas/piedzivojumi/684196/ Un uzmanīgi – visus komentārus, gan iesaistīto, gan ekspertu no malas. Iztaujāju Ilzi, kad satiku, šopavasar pa ceļam no straujupes – arī Oskaru. Mēģināju prasīt arī Gundaram, bet nu mūsu komunikācija pajuka pēc neveiksmīgas sadarbības eskimo treniņa baseinā.
Un pamazām man tā kopējā aina iezīmējās: Bez tā, ka sākumā neviens īsti nesadarbojās ne ar vienu, tomēr vairumam bija skaidrs acīmredzamais – Gundars nav gatavs maršrutam ne fiziski, nedz aprīkots piemēroti, nedz proviantu atbilstošu sarūpējis (kokakola un siermaizes 20 dienām), to visu agresīvi noliedz un pārspīlētā pašvērtējumā apšauba pārējo dalībnieku spriestspēju, apstrīd visus priekšlikumus par ceļojuma taktiku, navigāciju. Tādā situācijā – grupa vai nu piemērojas vājākajam , vai nu turpina bez viņa. Varētu jau piemēroties, ja viņš būtu konstruktīvs un orientēts uz sadarbību, taču nav tas personības gadījums. Viņam tiek priekšlikums nokāpt no shēmas tuvākajā vietā kur pieejama satiksme mājup. Taču lepnais ērglis izdomā, ka ir pašpietiekams priekš sõlõ airējiena šķērsot Botnijas un Somu līča kuģu ceļus, orientēties Ālandu šēru labirintos un trijās nedēļās daairēt līdz Menģelei.
Un tajā brīdī Aigis saprot, ka stūrgalvīgais ir sataisījies nāvīgi ieberzties par spīti un viņu nedrīkst palaist vienu. Lai vai ko tas nozīmētu viņa paša ceļojuma ekspektācijām. Un Aigis pieņem savu lēmumu turēties blakus Gundaram un pieskatīt viņu. Vispār jau nav tā ka Gundars nebūtu tehnisks airētājs. Bet nu tikai vien ar airēšanas prasmi garā smagā grupas ekspedīcijā nepietiek.

Pēc brauciena Aigis komentārā pie Gundara raksta:
Aigis
16.08.2018

Kā "viens no loka" arī es nedaudz ko piebildīšu. Manuprāt maršruts bija labs un pamatoti uzskatams par reāli izbraucamu, kartes tāpat. Lai arī tās saturēja daudz kajakeriem nevajadzīgas informācijas un apmaldīsanās trīs priedēs nedraudēja, kāds karšu jautājumam bija pievērsies atbildīgi. Pamatīgi piekliboja psiholoģiskā stabilitāte, kas jau pirmajās stundās radīja nevajadzīgus sarežģījumus. Pieļauju, ka pirmajās dienās, kad ne par kādām reālām grūtībām runāt nevarēja, pie vainas bija pasākuma formāta radīts stress komplektā ar dalībnieku personīgajām ambīcijām. Izrādās, ka sēdēt pie galda un pārspriest plānus visiem nav tas pats, kas to darīt jūrā un tālu no mājām. Domājot par grupu, tās struktūru un vadītāja ne/esamību, katrs jau laikam cerēja, ka nepieciešamības gadījumā saņems kādu atbalstu. Nav pat svarīgi - fizisku vai psiholoģisku. Situācijā, kad grupasbiedra rīcība vairs nav saprotama, vai pat ir novērtēta kā bīstama - jo īpaši. Tā kā juridiski tiesājama grupas vadītāja nebija, katrs izdarīja savu izvēli. Personīgi es kārtējo reizi pārliecinājos par priekšrocībām (diemžēl arī riskiem), ko dod "solo" braucieni, pretstatā šāda veida grupas pasākumiem.
=======

Šovasar Ilze ar Oskaru un leišu maratonistu aizairēja no Kolkas uz Roņu salu un nākamajā dienā atpakaļ. Dažas dienas vēlāk sõlõ atairēja 160 km trijās dienās ap Igaunijas piekrasti.
Putnusalieši no Kolkas uz Roņu salu un atpakaļ nelielā pulciņā airēja nākamajā dienā pēc Aiga starta.
Savukārt Aigis no sava sõlõ neatgriezās
https://www.tvnet.lv/6763179/aiga-audera-bojaeja-baltijas-jura-neatbildeto-jautajumu-ir-daudz