starro (starro) rakstīja, @ 2005-05-05 12:08:00 |
|
|||
Mūzika: | Tindersticks – Snowy in F# Minor u.c. |
Krusta skola
pie meitenes vēl klāt olīves un vīnu
lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai
noskūpstītu mēness ūdens rozi
un debesis mēmas kā raudu mūri
- ja tu vēlēsies kaut ko vakariņās, tad mums jādodas laukā. Man mājās nekā nav.
- ne jau izēsties esmu nācis..
- es vienkārši vairs negatavoju. Tāpēc ledusskapī neko neturu, tāpat viss sabojājas un jāmet laukā. Iziesim kaut kur? Sen nav būts Pilsētā.. Gribas pasēdēt tā vienkārši ārpus šīm sienām. Pabūt sabiedrībā, bet nejusties tur vientulīgi..
pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas
visu to kas pasacīts bez jēgas
naudu par vilcienu līdz šejienei
un uzvaras izmisuma pilno saucienu: bēgam
- tu taču arī kaut ko sev ņemsi?
- paņem man tikai balzāmu, ar vīnogu sulu. Un ar kanēli!
- jēess!! Banka! Labais, kurš iesita - Lampārds? Vōaōv, šitā ielikt - no gaisa, vienā pieskārienā.. Nē, ar šitādu spēli Čelsija būs finālā, kad es tev saku. Tas nekas, ka es te drusku padalīšu uzmanību?
- dali droši. Man nav kur jāsteidzas. Man ir pat interesanti tevi vērot.
pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu
neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu
savu nespēju just kā pēdējo mīlestību
un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu
- tu mani pārsteidz. -Pozitīvā nozīmē. Visu laiku turpini pārsteigt. Tas ir tā kā kad šķiet, ka nekas nekad vairs nespēs tevi pārsteigt, bet tanī pašā laikā iztēlojies pārsteigumus visos sīkumos un tagad tas notiek ar tevi. Tu jau zini, kas tagad sekos un tieši tas patīkami pārsteidz. Nāksi augšā?
- esmu pārsteigts. Bet es gaidīju šo piedāvājumu
pie visa vēl iztēloties neko
savu aizmiršanos un meitenes auksto roku
viņas krūtis kā vīlušās observatorijas
un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku
- es nezināju kas man bija pietrūcis. Nevarēju pieļaut, ka tieši tas man bija trūcis. Nezināju, jo tam nebija apzīmējuma. Un nav joprojām. Varbūt radīsies, kad nebūs tā vairs.
- nedomā par to. Labāk panāc.
- nē, panāc tu..
- tu esi burvīga. Tiešām ļoti ļoti burvīga ..
pie tā tad vēl atliek nopūtas
mitri sērkociņi un peldbikses slapjas
un tumsā neredzamas bizbizmārītes
kas no katra nākamā viļņa glābjas
- nevarēju iedomāties, ka es tevi tik labi pazīšu. It kā vienmēr būtu pazinusi. Tu esi bijis un esi. Un man ir kauns.
- vai tad parasti nav otrādi? -samulsumam būtu tieši jāpāriet..
- ai, izbeidz, nerunāsim par to! Kafija tev būs jādzer bez piena, palūkošu vai cukurs nav arī kaut kur aizķēries.
un tikai tad es saņemšos laimei
savam pēdējam lēcienam sevī
tikai tad kad būšu bezcerīgi vīlies
jūrā krūtīs vīnā olīvēs un tevī
- tu neko neteiksi?
- es tagad negribu runāt.
- labi. Kā vēlies. Es arī varu paklusēt. Un ilgi. Es tad došos. Nu tad... davai, ja?
- un tu neko vairāk neteiksi?
- kas man vēl būtu ko jāpiebilst?
- nu, kā zini.
tikai tad es sacīšu: mīlu
un pagriezies ieniršu bēgošā naktī
tikai tad kad tu man būsi piedzimusi
ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī
((c) K.Dimiters)