Butes uzbrūk!
Zvans no rīta sasniedz mani vēl gultā - runā mana māte: tēvam esot nelaime gadījusies. Ornamenta vārdiem,
"vakarāi bāliņš tēvs gāja
jūriņāi tīklu mest
ē-ē ē ē
tīklu mest".
Uz lašiem. Tikko beidzās liegums. No rīta agri velk laukā - neviena laša. Tikai viena maza menca un neliela vimbiņa. Kā arī butes. Daudz bušu, pills tīkls. Satinies striķī galīgi un pa grunti vien vilcies visu nakti. Sācis šķetināt laukā. Nu līdz riebumam. Kamēr pilla vanna. Kādi kīlõ pieēsmit. Mūža lielākais loms. Tagad nelaime - nezinot kur lai liek. Tādu kvantumu vienam apķidāt, nopepināt un noēst - tur vajag trīs dienas un pāris mēnešus, ja pa lieto pa kilo dienā.

Skaidrs, radiem jāsadodas rokās un jāpiesaista resursi. Ir pienākusi reize, kad vaļasprieks jāatprečo komerciāli. Jātaisa rūpals. Tik jāatrod tirgus un noiets produktam ar ierobežotu derīguma termiņu.
Šobrīd tiek izskatīta reāla iespēja pēdējai fāzei piesaistīt pilsētas lielāko ugunsdzēsēju un glābšanas dienesta vienību.
Bijām jau uz vietām pievest pārtiku, jo krājumi jau nebija paredzēti, raciona dažādošanai. Tīkls tagad ir izkailēts, sīkākās zivju vienības palaistas atpakaļ jūriņā, pirmās pāris restes jau ir nokūpinātas. Nu vēl trīs garās darba dienās ar esošajām ražošanas jaudām varētu arī nokūpināt pārējās. Redzēs, vai būs kur likt. Bet tā lai būtu arī vērts pūlēties šā nepievilcīgā darba.