Pirmais eskimo rullis
Izdevās uzcelties ar kajaku. Beidzot. Un 5x pēc kārtas. Patstāvīgi, bez palīdzības no malas un asistenta atbalsta.

Tas prasīja trīs gadus neregulāru un nesistemātisku mācību nodarbību -gan pa vakariem skatoties kādu no tūkstošiem mācību video, gan praktiskus mēģinājumus stāvošā un rāmā ūdenī. No malas tas izskatās elementāri. Taču pašam esot zem ūdens tur viss pēkšņi kļūst savādāk. Dodoties uz kārtējo vingrināšanos, man teorētiski ir viss pilnīgi skaidrs, kā ir jādara. Taču allaž kārtējais mēģinājums beidzas ar otstrelu un pielietas laivas nogādāšanu krastā, lai izlietu 200 litrus ūdens. Nu līdz riebumam. Tu sariktējies, iebrauc jūrā aiz otrā sēkļa, kur optimāls dziļums, tad desmit sekunžu neveiksmīgas pēršanās ar galvu apakš kajaka, tad atkal jābrien krastā un atkal jāizlejas un jāriktējas. Tas ir kā nodarboties ar kalnu slēpošanu bez pacēlāja - minūte nobrauciena prieka un stunda kārpīšanās augšā kalnā. Ja ir klāt prasmīgs asistents, tad tas var palīdzēt uzcelties pēc neveiksmes, lai nav katru reizi jākāpj laukā no laivas zem ūdens, bet kur tu tādu katru reizi dabūsi?

Vakar bija bezcerīga diena nodarbībai - ūdens temperatūra 11 grādi. Jūra vienkārši stindzinoša. Skaidrs, ka ilgi pērties nav iespējams. Tādos apstākļos - vai nu ir, vai nu nav. Kad jau četras reizes biju bridis krastā, nodomāju, viss, pēdējo reizi mēģināšu un tad uz mājām. Palaidos dreifā selgā, novietoju airi gar kajaka ūdenslīniju, nopozicionēju lāpstiņas stāvokli, ievilku gaisu, noliecos ūdenī, apvēlos, zem ūdens drusku pagaidīju, paskatījos, kur airis, kur gaisma, kur mana galva, tad īriens, asa gurnu kustība, atspiediens un hop , negaidīti biju atpakaļ uz ķīļa, augšā. Sākumā nesapratu, kas noticis. Ieelpoju. Atjēdzos un sapratu, ka esmu to paveicis. Izdarījis. Juhūūū, es kliedzu, jēē, jēēēē. Izrādījās tas notika ļoti viegli, bez īpašas piepūles, it kā pats no sevis. Tūlīt mēģināju vēlreiz un atkal biju augšā. Un vēlreiz un atkal augšā. Un tā vēl pāris reizes. Tad iedomājos, ka vajadzētu pamēģināt piecelties no otras puses, atspiežoties ar otru roku. Protams, neizdevās. Nācās stumties uz krastu. Tad devos atpakaļ jūrā, lai nostiprinātu jau iegūto sakodienu. Taču to sajūtu, to knifu biju jau pazaudējis. Vairs neizdevās. Pāris reizes vēl otstreļījos un tad metu mieru.

Domāju, ka eskimosu skrūvi tā arī neesmu iemācījies. Vienkārši man pāris reizes izdevās uzcelties. Tagad zinu, ka tas vispār ir iespējams arī man. Tagad tikai vēl jāmācās.