«Ja apzvērat manus vārdus neierakstīt un uz mani neatsaukties, tad varu pateikt – jā, viņi drāžas!»


2007. gadā viena no pasaulē labākajām sieviešu basketbola trenerēm ir spiesta atstāt dzimteni, jo tur vairs dzīves nav - visi klūp virsū, reputācija sabojāta, darbu neviens vairs nedod. Jo senā komandas biedrene un vēlāk arī palīdze treneres darbā nosūdz, ka Pokijai Četmenai vairākus gadus esot romantiskas attiecības ar kādu no savas komandas spēlētājām. Visu sarežģī fakts, ka tā ir prestižas universitātes basketbola komanda, viena no labākajām ASV, bet izmantotā - studente, un sporta trenera pozīcija ir pielīdzināta mācībspēkam uz kuru attiecas noteikumi par uzvedību, ētiku utt. Ir Amerikas mēroga skandāls, zvērinātie piesēdētāji spriež, mēdiji vārās, tauta diskutē. Tikmēr Pokijai galvenā trenera darbu Eiropas naudīgākajā basketbola klubā piedāvā Šabtajs fon Kalmanovičs , kur viņa vāc visas iespējamās trofejas un titulus.



Taču paiet pieci gadi un Amerika par bargu naudu nopērk Četmenu atpakaļ, lai viņa paceļ sieviešu NBA klubu Čikāgas "Sky".


Nu un?

Kā nu un? Te briest līdzīgs skandāls.



Varbūt līdz Eiropas čempim vadība varbūt arī klusēs, jo sieviešu basketbola valstsvienība tika pozicionēta kā labo meiteņu pansionāts atšķirībā no vīriem, kur sliktie zēni tik vien zin kā pa krogiem dzerstīties, demolēt viesnīcas, bet sporta laukumā zaudēt. Bet kāda starpība kurš ar ko guļ? Nebūtu citu darīšana, ja valstsvienības sporta komandas nebūtu organizācija, kur attiecības nosaka nereglamentēts reglaments. Ir tāda lieta kā komandas gars un tur morāle ir viena no būtiskākajām.
Un šajā gadījumā trenerim ir jāatkāpjas.