Ieberzties
Kad noskatījos
127 stundas, tad vēl neko. Bet nu pēc
Touching The Void sajutos personiskāk. Abu, pēc patiesiem notikumiem veidoto filmu sižetu vieno tas, ka to galvenie varoņi riskējot ar sevi un mēģinot pacelt savu iespēju latiņu personiskajā cīņā ar dabu un gravitācijas likumiem nāvīgi ieberžas un tad nu viņiem ir pāris dienas laika šaurā bezizejā izdomāt, kā nenomirt pirms tur nomirt.
Kā tas ir - apdomāt stāvokli, tad sakost zobus un tik laukā?
92. gada pavasarī ar Docentu, abi otrā kursa studenti, divatā klīdām pa Krimu. Savos viendienas pārgājienos pa kalniem devāmies bez lielajām mugursomām, tikai ar nelielu plaušiņu, kurā bija lietusmētelis, dažas sviestmaizes, šokolādes tāfelīte un pudele Masandras portvīna. Pie Lielā Krimas kanjona nolēmām pieiet no tā sākuma un augšas, no Boiko virsotnes puses, nevis pa populāro ekskursantu taku lejā gar upi. Pēc pusdienas gājiena pa kalniem nokļuvām pie strauta, kurš pamazām kļuva arvien ūdeņiem pilnāks un krita dziļāk aizā. Te arī bija vieta, kur sākas lielai kanjons. Turēties gar upīti bija diezgan neiespējami, jo tā gāzās pār lielu ūdenskritumu kaskādēm starp augstām klintīm. Nolēmām, ka uz priekšu dosimies gar kanjona malu pa gar tā augšu. Tas nebija grūti, gar klints sienu bija dabiska terase, tāds kā plaukts pāris metru platumā, bez īpašiem šķēršļiem, bez kāpumiem un kritumiem. Upe skanēja aizvien dziļāk un tālāk, bet skats uz kanjona pretējo sienu kļuva aizvien iespaidīgāks. Sajūtas pacilājošas, gājiens raits, uz priekšu tālāk mūs dzina ziņkāre, par to kur nokļūsim īpaši nedomājām. Tā mēs gājām kādas stundas trīs, nāca jau uz vakarpusi. Aprīļa vakari Krimas kalnos ir diezgan vēsi, nakšņošana todien kalnos mūsu plānos neietilpa. Pamazām sākām pielikt soli, nekavēties grandiozo skatu punktos. Tikmēr pamazām dabiskā taka kļuva šaurāka un mežonīgāka. Nemaz nemanījām, ka tomēr nedaudz mūsu ceļš ved lejup kanjonā. Līdz attapāmies strupceļā. Terase izbeidzās klints sienā.
Ko nu? Kādi varianti, kādas iespējas? Mēs stāvējām uz pāris kvadrātmetru liela plaukta, uz leju ap 200 metru jeb 10 sekunžu brīva lidojuma gar vertikālu klints sienu aizā, atpakaļ pa to pašu ceļu dienas gājiens. Apsēdāmies uz terases malas, muguru atspiedām pret klinti, kājas šūpojām virs bezdibeņa, apēdām sviestmaizes, izdzērām puspudeli atlikušā vīna uz abiem, uz šokolādi košļādami spriedām, ka esam krietni ieberzušies. Atpakaļ pa tumsu, pa nakti iet negribējās, būtu riskanti un mokoši. Nakšņot te arī nebijām gatavi. Biju krietnā izmisumā un vienīgais par ko spēju domāt, ka gribētu tagad būt par putniņu. Un tad docents teica, davai rāpjamies augšā. Augšā - tas ir četrstāvu mājas augstumā pa vertikālu klints sienu. Redzi, tā klints ir ar izciļņiem un plaisām, pilnīgi pietiekami, lai būtu kur pirkstu galiem kur aizķert un kedu purngalus kur atstutēt. Ak jā, viņš vidusskolas laikā nodarbojās ar klinšu kāpšanas treniņiem un sacensībām, pāris reizes man rādījis kāpšanas teoriju un praksi Aldartornī, Krimā jau vairākas reizes pa nedēļai bijis striķos klintīs karāties. Taču mūsu virves, sistēmas un karabīnes tagad bija mugursomās teltī.
Hmm, uzrāpties 20 m pa klints sienu? Bez drošināšanas? Bez palīglīdzekļiem? Ar nosalušiem pirkstiem? 200 m augstumā? Bez iemaņām?
Es teicu davai, rāpjamies. Bet tūlīt un tagad. Es zināju, ka nedrīkstu vilcināties un domāt. Es nedrīkstu ne mirkli šaubīties, ne mirkli nodrebēt, ne mirkli apstāties. Es nedrīkstu apsvērt iespējamās sekas un varbūtības. Redz kur ir augša, tur ir jātiek un viss. Tev ir piecas minūtes, kuras ja tu pārsniegsi, tad iesi bojā izsmērējoties pa vienas no pasaules skaistākās vietas akmeņiem, pēc viena no visilgākā pasaulē brīvā kritiena. Un tobrīd prātā neuzbūrās nekādas iztēles ainas. Nekādu baiļu, nekādu šausmu. Iespējamā nāve kā abstrakts fakts, kas attāli saistīts tevi. Tikvien, kā motivācija izdarīt visu pareizi, bez tiesībām kļūdīties, bez tiesībām uz stresu, bez tiesībām sasteigt un steigties, bez tiesībām tūļāties un tūpstīties.
Docents pieplaka klintij un sāka rāpties. Es sapratu, ja es nesekošu tūlīt, tad es tam nesaņemšos, bet ja saņemšos, tad jau būs par vēlu sekmīgam iznākumam. Tik ar acu kaktiņu pašķielēju uz kalniem un mežiem otrpus kanjonam, uz mirkli iedomādamies, ka tas ir, iespējams, pēdējais ko redzu. Tāda īsa fiksa atvada no dzīves, bez patētisma un dzejas, bez cēlām domām par atstājamo un nepaveikto, bez žēluma un nožēlas, bez domām par varonīgumu vai muļķību.
Pirmajiem soļiem ilgi meklēju īsto vietu atbalstam. Bija skaidrs, ja tādā veidā turpināšu, tad nekas nesanāks. Un man ir tikai viena iespēja - iet uz visu banku, uz visu risku, uz velna paraušanu. Klasiski kāpšana notiek ar pastāvīgu trīs punktu atbalstu - turies ar abām rokām, viena kāja balstās spraugā vai uz izciļņa, tikmēr otru kāju šļūcini pa sienu, kamēr satausti tai pietiekama atbalsta vietu, nofiksē. Tad turies uz abām kājām, ar vienu roku, bet otrai rokai meklē klintī grambiņu, kur nagus ielaist. Tad izspiedies uz augstākās kājas. Un tā metodiski, kamēr maršruts veikts. Tas ir droši un stabili. Neveiksme būs tikai, ja pārlieku balstīsies uz roku spēku, mēģināsi vilkties ar rokām, taisīsi pārāk lielus soļus. Taču šoreiz man tas nederēja. Es neprotu balansēt ar augumu, nemāku ķermeņa smagumcentrus pārnest uz atbalsta vietām. Es varu ar spēku. Kura gan man nav daudz, bet cik ir, ar tik jāiztiek. Bet noturēties var tikai noteiktu laiku. Pēc tā vienkārši nav spēka un tev izslīd ... viss. Un es kāpu uz diviem atbalsta punktiem - vienlaicīgi slidinot kāju un roku gar klinti cerībā, ka būs, kur aizķert. Ja netrāpās, tad līdzsvars zudis un kritiens.
Bet man laimējās, man visas lozes loterijā bija pilnās. Es drīz tiku līdz gandrīz jau augšai un tad es pēkšņi saminstinājos. Es iedomājos, ka vēl trīs soļi un būšu laimīgi galā. Kļūda bija iedomāties. Uzreiz iedomājos, nez kā tas izskatās no malas, ja kāds to redzētu, bet nav jau neviena un sajutos kosmiski vientuļš, kļuva žēl, ka nebūs liecinieku jebkuram iznākumam, tad iedomājos, ka briesmīgi no malas izskatās un uzreiz noraustījos. Un apstājos savā kustībā, sāku piesardzīgāk taustīties. Un jo vairāk meklēju, jo mazāk atradu, jo straujāk panika tuvojās, jo mazāk spēka atlika. Teicu sev, nedomā, nedomā, ka finišs ir tepat, dari kā darīji, nedomā, ka stulbi būtu nokrist, kad palikuši daži soļi, labāk veic šos soļus.
Kad mani pirksti parādījās uz plato plaknes, Docents nogūlies uz kanjona malas satvēra manu roku un uzvilka mani. Es paliku guļam tur kādu brīdi. Es centos nedomāt, ko es tikko biju paveicis. Tāpēc, ka tā bija lielākā muļķība un stulbība manā dzīvē. Tāpēc, ka ļoti labi apzinājos ar ko tam bija jābeidzas un tas viss paša lēmumu dēļ. Tāpēc, ka neko tādu nav iespējams atkārtot un nevajag. Un ja kaut kas nav atkārtojams, tad tas ir brīnums, bet brīnumi nenotiek, tātad tas nav noticis.
Nāca vakars, vajadzēja pasteigties, lai tiktu galā. Vēl bija krietns gabaliņš atlicis līdz siltām drēbēm un tējai.