Dzidrs rīts
Rīts kā jūra - stāvošs un sasalis. Pēkšņi kaut kur tepat atskan skaļš tarkšķis kā ložmetējs, kā pneimatiskais āmurs. Pēc brītiņa vēlreiz. Un tad tāda pati sausa skaņa perimetra otrā pusē. Bet brīžam pa starpu jau pazīstamā ierastā pieklusinātā klaudzināšana. Aha, redz kur sausās priedes galotnē viens dižraibais kāpuru kalējs. Saskatu arī otru otrpus. Bet no kurienes tā skaļā šaudīšanās kārtās? Ieskatos - dzenis pa brīžam ieslēdz citus apgriezienus, frekfenci un jaudu. Un otrs tieši tāpat atsaucas. Bet priede kā jaudīgs vibrējošs pastiprinātājs. Tad pēkšņi pa vidu atskan vēl skaļāks tarkšķis, tikai dobjākā tonalitātē. Vēlreiz. Pa malām skaņas apklust - ne vairs klaudzināšanas, ne urbja darbināšanas. Tagad visu ētēru pārņēmis tas pa vidu. Ieskatos - vārna. Tā peilē skaņu avotus un imitē. Bet to nedara ar knābi pret koku, bet gan pati. Dzeņi tikmēr pilnīgā samulsumā.