gadījums ar savoku
Līdz šim biju pārliecināts, ka vārds "savoks" nozīmē kaut ko tādu, kas biezpientaure mājas poģikā izskrūvē spuldzītes, met savus činārus apstādījumos un kakina savu suni bērnu rotaļlaukuma smilškastē. Tādēļ šodien grābjot lapas no ietves gar māju biju diezgan neizpratnē, kad pienāca kaimiņmājas sētniece, šūpoja galvu un žēlīgi atkārtoja: "ой какой плохой савок, ой ой какой савок."
- što??
- Савок, говорю.
Nesapratu, ko esmu nodarījis. Vispār jau viņa ir ļoti draudzīga pret mani, pagāšnedēļ kaķēnus piedāvāja. Arī kad nevajadzīgos krāmus eju mest uz kaimiņmājas atkritumu tvertnēm, tad kopīgi izšķirojam, kas viņai no tā varētu būt saimniecībā noderīgs. Viņa ir tāda klusa, izdarīga pelīte. Bet te pēkšņi es viņai "savoks"!
- Я тебе отдам свой савок. Совсем новый. Даром отдам. Так будет луче.
Es stāvu un nezinu, ko lai saka. Viņa pagriežas un teciņus aizskrien. Es turpinu darboties ar slotu un grābekli. Pēc brīža sētniece ir atpakaļ. Un sniedz man lielo liekšķeri:
- На, бери. Мне она не нужна. Бери, бери.
 Spasiba, nomurminu; šī teciņus prom. Vispār, jā, ar manējo liekšķeri bija grūtāk savākt saslaukas, laika gaitā tā bija salocījusies līka greiza. Ar šo pavisam cita aršana!