Dzīve sākas pēc sešdesmit
Vispār nebija tik traki. Bija pat pārsteidzoši negrūti. Vēl pirms pāris mēnešiem apgalvoju, ka airēšanas maratoni nav priekš manis, tie ir garlaicīgi, negudri, apnicīgi, sāpīgi un mokoši. Garākais, ko līdz šim vienā dienā biju noairējis – zem 40 km un tie paši brīvā, nepiespiestā pārgājiena režīmā. Bet tagad – 105 km uz ātrumu un 16 stundu kontrollaikā.

Kad pirms pāris mēnešiem laivubiedre aicināja pieteikties Gaujas Bāzienam `09, pārliecinoši noraidīju šo neatvairāmo piedāvājumu. Man jau grūti nosēdēt laivā stundu – mugura sāk smelgt un pleci neturēt. Taču, kad šo pašu piedāvāja senais cīņu biedrs Docents, nevarēju palikt par knapo. Teicu, davai, pārbaudīsim sevi. Tikai ar nosacījumu, ka nesagatavoti to nedarīsim – mēnesi pirms maratona trenēsimies, katru nedēļu jānoairē vismaz 100 km, bet ne vairāk par 25 vienā reizē. Protams, pēc trešā treniņa sāka sāpēt mugura. Vēl pēc nedēļas sastiepu ceļgala saites un pārvietoties varēju tikai balstoties uz kona aira. Un pirmsmaratona nedēļā vēl noķēru vīrusu. Uzlūkoju to kā zīmi, ka nevajag braukt, nevajag mēģināt nest, ko nevar celt. Vienīgi mans raksturs līdz šim man ir licis rīkoties pretēji norādījumiem. Arī visaugstākstāvošo instanču.

Bet neko, atkāpties vairs nedrīkstēju un 7:30 biju uz starta strīpas Gaujā pie Valkas – Smiltenes ceļa tilta. Blakus laivā Vedjmah ar Vanadziņu – ar ļoti spriganu un apņēmīgu zaķenieku. Finišs Ozolkalnā aiz Cēsīm šķita neaizsniedzams, bet nu brauks, cik varēs, tad jau redzēs, cik tālu tiks. Rēķinos, ka galvenais izstāšanās iemesls varētu būt muguras vai pārslogotu locītavu atteices – plecs, elkonis, delna. Nepārvaramu varu – pretvēju, krusu, tumsu, caurumu laivā, apgāšanos, atdzišanu, gribasspēka izsīkšanu neuzskatu par nepārvaramu. Svarīgi ir pareizi sadalīt spēkus. Galvenais, lai glābējkomanda krastā sēž uz tālruņa gatavībā jebkurā brīdī nocelt avarējošos. Svarīgi šķita ik pa divām stundām izkāpt krastā izstaipīties, uzpīpēt un pāris reizes ieēst kārtīgu ēdienu, nevis tur batoniņus šmatoniņus.
Protams, nosēdēt kļuva nepatīkami jau pēc pusstundas. Par (ne)laimi, pēc vīrusa sekas – drīz savajadzējās kāpt krastā uz krūmiņiem. Un tā ik pa brīdim. Tikmēr dāmu ekipāža jau gabalā, bet mēs cerīgi pēdējie no visiem sacensību dalībniekiem.

Pirmais starpfinišs pusdienlaikā Strenčos, kad aiz muguras 36 km. Galvenais – pārāk neatdzist pusdienojot krastā. Pašsajūta – Cēsis ir abstrakts punkts pasaules kartē. Kad pienāk ilgi gaidītā Valmiera (61 km) ap 4iem pēcpusdienā, šķiet, ka šitā varētu airēt bezgalīgi. Ritmiņš ir uzņemts, airēšana ir kļuvusi par tikpat pašsaprotamu lietu kā gaiss, kā nāve, kā nodokļi. Kamēr strebju zupīti no termosa, piebrauc dāmas un saka, ka viss, piestūrējošās rokas elkonis ir atteicies, spēlīte beigusies pirms sešdesmit, kad īstā dzīve tikai sākoties. Krasta atbalsts informē, ka vairums pārējo laivotāju esot aizbraukuši pirms pāris stundām, lai gan ik pa brīdim redzam trasē citus dalībniekus.

Atlikušie 45 km šķiet sīkums, ņemot vērā, ka lielākā puse distances aiz muguras. Lēšam, ka mūsu grafiks tuvu tam, lai iekļautos kontrollaikā, bet negribas vēl teikt Hop!. Vēl viss var gadīties, krīze var pielavīties negaidīti, kaut redzama bija iztālēm. Galamērķa sasniegšana apziņā kļūst reāla. Nākamā pietura – Sietiņiezis (79. km), kurā sākam gatavoties braucienam tumšajā diennakts laikā. Tomēr tumsa izrādās tumšāka. Saprotu, ka pakaļā sēdošajam ciklopu turēt ieslēgtu nav jēgas – upi redzēt nevar, toties atspīdums no Docenta muguras žilbina. Morālai noturībai uzdziedam dziesmiņas, sadzītā jauktā kanoe ekipāža uzreiz strauji atpaliek.

Kad tumsā aiz līkuma parādās Rāmnieku tilts (94. km), ir sajūta, ka darbiņš jau padarīts. Ieskatos pulkstenī, līdz kontrollaikam atlikuši stunda četrdesmit un nomināli 12 km. Saku Docentam, ka pērnruden tieši šādu gabalu mačos uz ātrumu ar pūsli novālējām tieši šādā termiņā. Mērķis ir reāls, davai močījam! Tikai nebiju ņēmis vērā, ka toreiz bija vairāk svaiguma muskuļos. Ka katrs atlikušais km šobrīd ir kā divi. Nu, ka jāmočī, tad močījam. Ieslēdzam apgriezienus, vairāk nav kam taupīties. Ir skaidrs, ka veiktspējas resurss ir palicis fiksētam laikam, ne attālumam, tādēļ nav būtiska piepūle katrā īrienā, bet minūtes, cik vēl jānosēž. Tad pēkšņi sāpes rokā liek ievaidēties – rādās, ka delnas locītava tomēr nav izturējusi slodzi. Stulbi būtu tagad izstāties, kad mērķis tik tuvu, piebraukt nocēlējiem arī te īsti nav kur, grūti būtu paskaidrot, kur tieši. Samainu ar Docentu savu garo kaķa airi pret ierasto īso slalomnieku, sakožu zobus, mēģinu atrast nesāpīgāko aira satvērienu un cenšamies nesamazināt ātrumu. Brīžam man iestājas bezfilma, kad airēju acīm ciet un skaitot katru īrienu – vēl vienu, vēl vienu, un vēl vienu, un tagad vēl vienu... Un skat, drīz nokožam meiču jūras kajakā, atstājam to bezcerīgi aiz muguras. Un tad jau arī parādās Raiskuma Tilts (106. km). Uzvara! Tikai izrādās, ka līdz finišam vēl kādi 3 km – solīto 105 km distance ir 108. It kā sīkums, nieka pāris km, bet nu vieni no ellīgākajiem mūžā.

Kad parādās finiša ugunis, sašutums ir lielāks par gandarījumu. Vienīgais, ko nosaku: „приплыли”, un tas izsaka visu, ko domāju par šo pasākumu. Tas prasīja 15 stundas un 34 minūtes. Prasu, vai paspējām laikā? Uz ko galvenais rīkotājs diezgan augstprātīgi atbild „protams, ka nē!” Viņam laikam nepatīk tūristi gumijas zābakos ar saliekamajām tūristu smailītēm pasākumā, kur piedalās sportisti ar pārkrutu inventāru, kuri laivā čurā pamperos un pārtiek no kosmonautu enerģijas želejām. Izrādās, ka esam nokavējuši astoņas minūtes. Bet štrunts par to, galvenais, ka esmu ticis līdz galam. Un pat neesmu galīgās lupatās. Paspiežu roku partnerim un visu cieņu par izturību. Saku, ka varējām finišēt pusstundu ātrāk, ja man nebūtu tik bieži vajadzējis krastā slapināties. Avarējušās dāmas laipni atnes visu ceļu gaidīto zupu, tomēr sēžu skatos kūpošajā bļodiņā un nespēju saņemties karoti iedabūt mutē. Nu, nevaru. Bet soļanka bija laba. Tāpat arī pirtiņa un pelde Gaujā pēc tās.

Tagad toties zinu, ka sotaku noairēt ir nieks.