IV. Moderato rubato - rūgti saldā simfonija (nepabeigtā)

2009
Sēžu šodien policijas iecirknī, gaidu, kad kāds pieņems manu iesniegumu, tur krietna rinda – štati samazināti, bet darba apjoms strauji palielinās. Diezgan pabaiga tā vide, šēžu, besījos laukā, jo iesperas viena jauna damočka bez rindas ar pavecu kungu pavadoni, šai maniaks mašīnu un dzīvokļa durvis regulāri ar rupjībām un draudiem aprakstot, lai policija darot kaut ko lietas labā. Vai viņai esot aizdomas par iespējamo aizdomās turamo? Jā, viņa labi zinot: „es ar viņu kādu laiku satikos”. Policija tikai plāta rokas, sūta pa dažādiem kabinetiem. Bet es jau tikmēr esmu uzcepies, rinda uz priekšu nekust.

Pēc brītiņa ienāk jauna meitene, noraudājusies, noprasa vai es pēdējais un apsēžas man blakus. Es pat lāga nepievēršu uzmanību, man pašam savas problēmas. Bet viņa man sāk jautāt kā te viss notiekot, kas viņai jādara, viņai esot soma ar dokumentiem izrauta, viņa esot atbraukusi no Liepājas stāties augstskolā, nevienu nepazīst, zvanījusi tēvam, tas jau braucot uz Rīgu, bet lai šī tikmēr ejot uz policiju. Kamēr viņa stāsta, es domāju, kur esmu viņu redzējis, ka kaut kas pazīstams kustībās. Un atskārstu, ka tā ir tā klausītāja no Manas Simfonijas koncerta. Es palieku par akmeni un vispār nedzirdu neko ko viņa man jautā. Un tagad manā priekšā sēž nevis tā apburošā un elegantā dāma smalkajā tērpā, bet vienkārši izmisis un nelaimīgs skuķis! Es esmu vienkārši šokā! Un tagad viņa sēž man blakus, mēs runājamies un viņa lūdz manu palīdzību! Pilnīgs auts.

Es mēģinu viņu mierināt, ātri nokārtojis savas lietas, es palieku viņu drošināt, sakarīgi formulēt policistiem notikušo. Kad esam izstaigājuši pa kabinetiem, es piedāvāju iet padzert tēju – nu, kamēr papucis būs klāt. Viņa ir ļoti priecīga par to, cik nu var būt priecīgs tādā situācijā. Centrālstacijas bistro viņa man izstāsta, ka viņai astoņpadsmit gadi, šogad beigusi skolu, dejo tautas deju ansamblī un vēl karsējmeiteņu grupā, kas uzstājas sporta meistarkomandu spēļu pārtraukumos, neesot sava drauga, gribot mācīties ekonomiku un uzņēmējdarbības vadību, patīk čatot internetā, vienīgi tur visus tikai sekss interesējot, nu tā neesot, ka tas viņu neinteresējot, bet viņai gribas drusku saturīgākas sarunas arī, esot bijis tāds smieklīgs gadījums, ka otrā pusē čatotājs prasījis, kas viņai kājās, viņa ātrumā izlasījusi , kā viņai klājās, viņa atbildējusi ka forši, viņš vēlreiz, kas kājās, viņa samulsusi, paskatījusies zem galda, nu zeķes esot, tas tincinājis kādas, viņa paskatījusies vēlreiz – ar lācīšiem un žirafītēm. Un to stāstot viņa smejas, aizmirsusies par bēdām. Un pamazām viņa izslejas, kļūst pašpārliecinātāka un aizvien līdzīgāka tai, ko es redzēju nedēļu iepriekš. Un es pamanu, ka viņa manī klausās ar to pašu ieinteresētību kā Simfonijas koncertā, ar tādu pašu asu skatienu, parādās tie paši žesti. Un man paliek sausa mute, ausīs sāk džinkstēt, es grūtībām riju siekalas. Es mēģinu saņemties. Es jautāju kā ir būt par čīrlīderi, vai neaptekas dūša dažreiz dzirdot aizskarošus izsaucienus no apdzērušiem sporta spēļu skatītājiem? Nē, viņa esot iemācījusies nepievērst tam uzmanību un tas liekot viņai tikai censties dejot labāk, vairāk strādāt nodarbībās. Viņai žēl, ka tagad nevarēšot to savienot ar studijām, varbūt var Rīgā mēģināt tikt kādā grupā, bet te jau esot baigā konkurence.

Tā nemanot ir pagājušas divas stundas un jau atskan zvans, ka viņas tēvs ir klāt. Viņa man vairākkārt pateicas par palīdzību, tas ir no sirds. Un man arī bija prieks palīdzēt, un es jūtos labi, drusku negribīgi šķiramies. Un tad viņa lūdz lai es iedodot savu e-pasta adresi. Es brītiņu minstinos, svārstos, tad nodomāju, ak, tas jau nav nekas tāds baigi slēpjams. Tad atā, bija patīkami iepazīties, lai veicas un nokārtojas ar tiem dokumentiem un čau.

Pārnācu mājās un nekavējoši noskatījos American Beauty. Atgādinājumam, biedinājumam un profilaksei.

Par Simfoniju es neieminējos. Bija bail.