Kamēr Ļeņins Polijā
Zvana vakarā darbu priekšniece, saka, ka no rīta jābūt darbā agrāk – holdinga drošības dienesta vadītājs gribot runāt ar visiem darbiniekiem. Kas tad nu, kāds kaut ko būs sazadzies, aizmirsis par signalizāciju? Iekšējā izmeklēšana, vainīgo nodošana tiesībsargājošiem orgāniem? Pašam nelielas bažas vai tik ko nebūšu nejauši sadarījis, tas noteikti ir nofilmēts visos rakursos. Gatavojos lielam kaunam, kaut sirdsapziņa man gandrīz tīra.

No rīta izrādās, ka būšot tikai īsa ārkārtas drošības instruktāža. Tā teikt, atgādinājumam. Noteikumi ir divi un viens silts ieteikums, toties kategoriski. Pirmkārt: Aizliegts izpaust te redzēto un dzirdēto. Nav atļauts ienest foto un video kameras. Visam, kas te notiek, ir tikai un vienīgi jāpaliek šajā žoga pusē. Otrkārt: Aizliegts barot dzīvniekus – zirgus un suņus, jo viņi varot saindēties. Nu un ja kādam darbiniekam ir problēmas, konflikts vai citas ārpus reglamenta attiecības ar kolēģi, tad jāvēršas pie apsardzes vadītāja. Ja neievērošot šos noteikumus, tad ... nu paši ziniet, kā tagad ir darba atrašanu...

Atvieglots un mazliet samulsis dodos pie darba. Varbūt tur bija mājiens, ka ir zināms, ka reiz mēs ar muižnieku rotveileru uz pusēm apēdām pāris dienas uzkarsētā mašīnā aizmirstās picas atliekas? Tas suns katru dienu nāk pie manis tieši uz pusdienlaiku un slienājas, bet es esmu skops un neiejūtīgs parasti. Galu galā, lai paši baro savu teļu, viņi var atļauties!

Kad saule jau krietni pakāpusies, no kungu mājas iznāk barišņa, tikko modusies dodas uz dīķmalu saulē gozēties. Va vellos! Pilnīgi skaidrs – ja man būtu līdzi fotoaparāts, tad bildes neviens toč neredzētu, tikai pats vien vēlos un vientuļos vakaros lūkotos. Īsti pastrādāt vairs nevaru, visādas domas nāk galvā – kā viņa ierauga mani starp upenēm līkņājam, tad stingri man uzsaucot, ko es tur darot, bet es iznāku taisnodamies par darba apstākļiem, viņa laipni piedāvā atspirdzinošu kokteili, mēs pļāpājam par šo un to, arī par glezniecības vērtībām, tad šī uzaicina ieiet pie sevis aplūkot savu mākslas priekšmetu krājumu, es neatsakos, toties pie sienas atpazīstu Frenka Stellas abstraktā ekspresionisma piemēru, mēs apmaināmies komplimentiem par gaumi un lietpratību, tikmēr viņas vīrs ir kārtējo reiz ilgstoši devies pārvaldīt savus aizjūras īpašumus, atstājot mājsievu izmisumā.

Kamēr fantazēju, dīķmalā parādās drošībnieku šefs. Viņš gan nekautrējas. Arī namamāte neizskatās sakautrējusies, tā turpina laiski zieķēt krēmu uz vēdera, viņi kaut ko sarunājas, tik nevaru sadzirdēt tik tālu. Saruna ir ļoti īsa, it kā lietišķa, tā garāmejot. Šefs iekāpj džipā un aizbrauc. Nepaiet ne piecu minūšu, kad saimniecei apnicis saulē zvilnēt, tā nozūd mājā. Vēl pēc brīža tā jau sniegbaltā kostīmā sēž savā bezjumta auto un izbrauc pa vārtiem. Skaidrs, šitie par mākslu nerunāja un ticami, ka nerunās arī. Šiem miesa no gara ir šķirta pārliecinoši.

Labi, esi reāls, piekodinu sev - strādā un nebāz degunu, kur nevajag. Tikmēr no mājas iznāk bajāru mājkalpotāja uz dārzu pusdienām dilles saplūkt, saldos ķiršus salasīt. Viņa izskatās gandrīz tikpat labi, kā kundze, tikai vienkāršāka. Viņa vismaz vienmēr mani moži un mazliet šķelmīgi sveicina, taču es nekad neesmu pat apstājies, lai patērzētu. Domāju, ka varētu būt labs brīdis, lai nodibinātu kontaktu, vienīgi nevaru izdomāt, ko lai saka. Varbūt kaut ko par labo ķiršu ražu? Varbūt kaut ko sliktu par tiem strazdiem, kas kociņus apsēduši, iemanās palīst zem manis liktajiem tīkliem?

Tikmēr no vārtu būdiņas iznāk apsargs, tāds jauns zaldātiņš, bet gana pašpārliecināta skata. Brīdi pagrozās pa dobēm, iztālēm runājas ar mājkalpotāju. Pēc brīža viņi jau lasa ķiršogas kopā. Vēl pēc brīža viņi dodas uz sarga būdiņu. Droši vien mieloties ar ķiršiem. To viņi dara 14 minūtes, es uzņēmu laiku. Uz mājām viņa dodas tādā pusriksītī, cerams, ka kartupeļi nebūs putrā izvārījušies. Bet pa ceļam paspēj man pamāt un uzsmaidīt. Cik maz man vajag – viens smaids un man atgriežas darba spars.

Čau! -Man aiz muguras dzīvespriecīgi atskan. Ā, tā ir Katrīna, kolēģe jau trešo dienu. Mēs jau paguvām sapazīties – pusdienu bijām pārinieki, tad izrunājāmies vaļsirdīgi par visādām tuvām tēmām, uzticoties kā vilcienā satikti nejauši svešinieki, kurus nekad vairs neredzēsi. Šķiet simpātiska. Saku, davai braucam peldēties pēc darba. - Bet vai tu mani mājās pēc tam aizvedīsi? Esmu gatavs apsolīt sazin ko. – Kur tas ir? – Jelgavā. Bet viņa jau esot sarunājusi, ka braukšot mājās ar kolēģi Mārtiņu, viņš dzīvojot netālu no viņas Ozolniekos. Nevaru saprast vai šī ziņa dara mani vīlušos, vai ļauj justies atvieglotam. Bet vēl jau daudz dienu priekšā.