Smiltāju skaņas
kad pēc pāris dienu pastaigas pa kāpām Alžīras pierobežā nonācām atpakaļ Mhamidā, pēdējā ciematā tuksneša malā, kur izbeidzas ceļš un sākas smiltis, sahravi puisis Abdu, mūsu pavadonis un kamieļu dzinējs uzaicināja vakariņās uz savām mājām nobaudīt viņa mātes gatavoto kuskusu. Lai arī joprojām jebkuru ēdienu nespēju saturēt sevī un vēlējos tikai gulēt un nemirt, tomēr mani interesēja, kāds tad ir „īstais” kuskus, jo latviešu gatavoto Abdu nosauca par indīgu.

Kamēr „pareizais” kuskus tvaicējās un berzās, tikmēr Abdu brālis izklaidēja ciemiņus – uz tukšas tējas glāzes novietoja zīmoljauno sonīēriksonu un atskaņoja muziciņu. Tur skanēja Tinariwen, manis jau iepriekš ļoti iecienīti skaņdari. Bračka teica, ka šie pirms pāris dienām esot spēlējuši un dziedājuši Mhamidā. Neticīgi grozīju galvu: šie tak ir pasaules rokzvaigznes, turklāt, vēl tuaregi ... Tuksneša vakarā Abdu par tuaregiem izteicās, ka sahravi neesot par šiem labās domās, jo tie apdraudot un laupot karavānas. Nē, tiešām, tie muzikanti te ik pa brīdim atbraucot uzspēlēt. Un arī tieši šobrīd te notiekot ikgadējais nomadu jeb klejotāju starptautiskais 3 dienu festivāls, kad sabrauc tuvi un tāli ciemiņi. Pēc vakariņām iesim visi uz ciemata galveno placi, kur uzbliezta skatuve ar visu skaņu un gaismu aprīkojumu skatīties priekšnesumus.

Kad bijām paķibinājušies ar „autentisko” kuskusu, kas gan man lāga negāja pie dūšas, devāmies uz „centru”. Visa lielā Abdu ģimene – kādi cilvēki padsmit, sapucējās svētku tērpos, tāpat arī gandrīz visi ciema iedzīvotāji – bērni, sievas, jaunieši un veči. Vispār jau riktīga veiksme – tu nejauši un iepriekš neplānoti nokļūsti diezgan lielā nekurienē, bet tur priekšā uz paplātes sagādāts autentisks priekšnesums vispārējā kultūršoka padziļināšanai. Taču diemžēl tobrīd es nebiju maizes ēdējs un spējīgs pilnvērtīgi uzņemt šīs iespējas. Nezinu, ko par šo pasākumu domāja tās kanādiešu meitenes, kuras tāpēc speciāli bija kratījušās uz šejieni (ok, vēl lai apmeklētu filmas uzņemšanas gadadienu leģendārajā bārā Kasablankā), bet es atradu neta dzīlēs arī šādu atsauksmi – viss tikai naudas kāšana un čakarēšana, vietējiem nekāda labuma, utt. Nezinu, gan, es redzēju, ka ciemeniekiem bija interesanti, tie dziedāja un dejoja, līdz uz skatuves neparādījās „sestā jūdze” no Spānijas, kas izbiedētu publiku jebkurā auditorijā ikvienā vietā.

Bet par Sahāras ļaužu tikumiem, domāšanas veidu un izpratni par lietu kārtību – kādreiz citreiz.