tricāns pēc un pirms tricāna
Lai gan izgājušās svētdienas slēpojuma plānotajā maršrutā ceļš ieviesa savas korekcijas jau ar pirmajiem metriem, jo noticējām ceļazīmei ar norādi uz pazīstamu apdzīvotu vietu, kurai, izrādās, Annu - Pērkoņu apkārtnē ir dubultniece 15 km DA virzienā no vajadzīgajām mežmājām, tomēr savu nepilno tricānu, kuram ar sabutiļņikiem-slēpotājiem gatavojāmies jau desmit gadus, pievārējām. Un pieklājīgā tempā, jo divas trešdaļas varēja laist slīdsolī, bet trešdaļu jeb aptuveni cēneri – klasikā pa iebrauktu traktora risu. Tamdēļ pēdējie „astoņi vai desmit” km bija tie grūtākie, jo īsti labi nebiju sadalījis savus spēkus – rokas bija palikušas par vati, bet kājas par stabiem. Bet mani uz priekšu trenca atmiņas par to, kā reiz šo ceļa posmu biju slēpojis. Tagad – pa svaigu greiderējumu.

Tas bija 90to sākumā, kad divatā ar tagadējo cienījamas fakultātes cienījamu dekānu, manu bērnības cīņubiedru, šķērsojām Vidzemi no Āraišiem līdz Spīganai pie Pļaviņām uz slēpēm trīs dienās kopā veicot 160 km. Pirmajās divās dienās mēs veicām pa 60 km, tik pēdējā 40. Mums bija nelielas somas ar guļammaisiem, sasalušām sviestmaizēm, tēju termosā un nekādas nojausmas kur un kā nakšņosim. Mums tas nešķita svarīgi, galvenais bija pati slēpošana. Mēs iedomājāmies, ka varēsim pārlaist tās divas vai trīs naktis po sibirski – plānā guļammaisā zem eglītes svaigā gaisā uz zaļiem egļu zariem mīkstā sniedziņā blakus ugunskuram. Tomēr pirmais ziemas vakars pienāca agri un ar krietnākiem mīnusiem gaisā. Mēs bijām nosvīduši, izbadējušies, pārguruši, patērējuši daudz enerģijas un mums nebija ne otras, ne siltu drēbju kārtas. Strauji satumsa. Mēs atradāmies nekurienes vidū – kaut kur starp Skujeni, Kosu, Katrīnu, Annām, Pērkoņiem, Kliģeni, Zaubi – cilvēku un Dieva pamestā nostūrī. Vismazāk un retāk apdzīvotākajā vietā Latvijā. Tolaik bija degvielas krīzes laiks – pat starppilsētu ceļus neviens nešķūrēja no sniega, kurš tolaik augstienē sasniga līdz vienai vietai, bet arī mašīnu bija maz. Mums atausa skaidra apziņa, ka esam krietni vieglprātīgi bijuši – tiklīdz apstājāmies, tā sāka salt rokas un kājas. Tumsā vairs nevarēja saskatīt, kur ir kas – kur augša, kur apakša, kur priekša, kur pakaļa. Ciklopu baterijas aukstumā nosēdās – dur kaut pirkstu acē. Spriedām, ko nu? Tā taču var nomirt! Atcerējos, ka reiz vidusskolā mana bioloģijas skolotāja stāstīja, par savām lauku mājām „Zvanenieki”, kas atrodoties necivilizētā nostūrī šajā apgabalā. Pielēmām meklēt tās mājas – cerējām uz niecīgo varbūtību, ka kāds tur būs šajā laikā un varēsim vismaz atsaukties uz pazīšanos. Pametām ceļu un devāmies tumsā mežā, ar katru soli attālinādamies no vietas, kur varbūt kāda mašīna tomēr varētu garām braukt.

Tas bija neaizmirstams brīdis – visapkārt klusums, tik sniega gurkstoņa. Un nekādas sajēgas, vai dodamies pareizā virzienā. Jo tās pēdas, pa kurām sakumā devāmies, pēkšņi izbeidzās. Visapkārt viens vienīgs sniegs un mežs. Pārbijies, nomocījies un izmisis klusībā lūdzos, lai viss beidzas labi, lai neapmaldamies, lai tiekam pie siltuma un pajumtes. Tā mēs klupdami krizdami dziļajā sniegā lēnām virzāmies kaut kur un nevaram saprast vai labāk runāties, lai drošāk, vai klusumā klausīties pēc glābjošām suņu rejām, kas sola, ka tur būs arī cilvēki. Bet nedzird neko. Tad vienā brīdī pēkšņs troksnis mani gandrīz saspridzina gabalos – pēkšņi zem un apkārt man viss sprāgst un lido kaut kas nesaprotams. Kā mīnu laukā. Es krītu sniegā, raujos čokurā, sargu galvu. Un tad saprotu, ka tās ir irbes, ierušinājušās zem sērsnas uz nakti, kuras nu sprūk uz visām pusēm. Nomierinos un saņēmies turpinām doties nezināmajā. Un sajaušam līdzenu klajumu, ko turam par Zvanenieku ezeru. Lūk, tur jau arī otrā pusē var saskatīt māju siluetu. Taču tur viss kluss un tukšs, nekādu pēdu. Nolemjam, ka jāturpina doties tālāk pa mežu un laukiem – jātiek līdz Annām, tad jau līdz Kliģenei tikai 11 km pa ceļu, bet tur noteikti dabūsim naktsmājas. Vienkārši jātiek. Bet pēc kādas stundas – viss, dukas vairs nav. Un tad pēkšņi kādā mežā klajums, bet tur māja, bet logā atmirdz neliela uguntiņa. Tas bija neaprakstāms laimes brīdis! Kaut klusums šķita aizdomīgs. Ejam klauvēt, nekādas dzīvības pazīmes neredz, tik cerības rosina svaigs kūtsmēslu smārds gaisā. Un tad atveras durvis, iznāk sieviņa ar sveci rokās uz lieveņa. Un nemaz neizskatās satrūkusies vai vismaz pārsteigta par negaidīto apmeklējumu. Mēs uzreiz: „labvakarsaimniecvaivardabūtpadzertiestāgribasēstkanavkurpaliktpanakti”. – Jā, droši, nāciet vien iekšā, guļvietas sarūpēsim, kaut ko sarūpēšu arī vakariņām. Man tīri vai negribas noticēt, ka tā ir īstenība, ka tiekam uzņemti bez nekādiem jautājumiem vai aizdomām. Ejam iekšā, pametam skatu riņķī un aizdomas pamazām sāk rasties man. Pat bažas. Sieviņa ieved tumšā virtuvē, iededz skalu, aizkurina plīti, uzliek vārīties katlu ar ūdeni un tad uguns atblāzmā raugam, kur esam nokļuvuši. Visur kaltējas kaut kādi laksti, telpā nav neviena rūpnieciski ražota sadzīves priekšmeta, viss no XIX gadsimta, kaut viss ir tīrs un kārtīgs. Uzreiz ienāk prātā atgadījums ar Ansīti un Grietiņu. Uzmanīgi apprasos – kur tad pārējie, vai jau guļ? Nē, neesot nekādu pārējo, viņa viena te mītot. Vēl tik esot aitiņas kūtī un kaķene. Prasu, vai nevarot gaismu iedegt? -Vai, dēliņ, šeit tak elektrības nav un nekad nav bijis! Tikmēr domāju, vai tiešām tā var būt, ka viņai vienai nav bail, ka nakts mellumā, tādā nomaļā kaktā uzrodas divi sveši tēvaiņi, kazin` kādiem nolūkiem, te tak ne gailis pakaļ nedziedās, ja kas nelāgs šiem padomā. Un uzmanīgi vēroju vai kas neliecina, ka viņa nav īsti pie pilna prāta. Nu normāls cilvēks taču nedzīvos vietā, kur tuvākais cilvēks sastopams aiz septiņiem kilometriem un arī tad lai līdz viņam tiktu vajadzīgas slēpes vai dienu jābrien pa metrīgu sniegu. Prasu, kad viņa taisās nākamreiz uz veikalu? – Tagad tikai, kad nokusīs. Biju pirms ziemassvētkiem, tad sanesu cukuru un putraimus. Es nogrozu galvu, bet lai radītu labāku uzticēšanās gaisotni, sākam stāstīt par saviem slēpojuma plāniem un misēkļiem, par studentu sadzīvi, par notikumiem lielpilsētā. Jā, viņa visu zinot, viņa katru vakaru ieslēdzot rādio uz ziņu laiku, taču nu jau baterijas iet uz galu. Kad iedzerts silts kaut kādu zālīšu novārījums, jūtu, kā nogurums izgaist, kļūstu pat nepamatoti jautrs. Tikmēr namamāte ierāda gultasvietas uz cisu maisiem. Tas ir nākamais laimības brīdis, kad var atlaisties pēc 60 km noslēpošanas. Pilnībā atslābis jau laižos miegā, kad pēkšņi satrūkstos, dzirdu savādu troksni, ienāk prātā, ka vecene speciāli mūs sazāļojusi, tagad nāk ar cirvi mūs nokaut, lai jaunekļu asinis nešķīstos nolūkos izmantotu. Nu nevar būt viss tā, kā tas izskatās, tā nemēdz būt, tā nenotiek. Un nespēju vairs ne acu aizdarīt, klausos katrā čaboņā, katrā dēļu čīkstoņā, katrā lauska spērienā, peļu pīkstēšanā, kaut pārgurums ir zvērīgs.

Rītā mostos, saimniece jau uzvārījusi mannā biezputru, gan ūdenī, bet atceros kā vienu no garšīgākajām jebkad. Piesakāmies saskaldīt malkas strēķīti pateicībā par naktsmājām. Noprasām ceļu un dodamies tālāk. Tik vienīgi ne vēsts no ceļa, viss aizputināts, pat vasarā sen nebraukts, neko nevar saprast. Dienā tas mežs savādāk raugās, tomēr nobrišanās krietna, kamēr līdz Annām tiekam. Un tad jau vakarā esam Ērgļos, pie Vietalvas sarunājam nākamās naktsmājas, kur noklausāmies stāstus par šausmīgām kara cīņām, un nākamajā pēcpusdienā esam galā Spīganas bijušajā mežsargmājā, kur mūs sagaida mana bijusī ķīmijas skolotāja ar svaigi krāsnī ceptu maizi un kāļu sautējumu – vēl viena nakts mājā, kur nekad nav bijusi elektrība, toties ir spocīgi stāsti krāsns liesmu atspulgos. Un ceturtajā slēpojuma dienā tiekam līdz Spīganas stacijai, kur Madonas vilciens atved Rīgā.