Varēja būt arī tā - 1. Marts 2009

Lai gan izgājušās svētdienas slēpojuma plānotajā maršrutā ceļš ieviesa savas korekcijas jau ar pirmajiem metriem, jo noticējām ceļazīmei ar norādi uz pazīstamu apdzīvotu vietu, kurai, izrādās, Annu - Pērkoņu apkārtnē ir dubultniece 15 km DA virzienā no vajadzīgajām mežmājām, tomēr savu nepilno tricānu, kuram ar sabutiļņikiem-slēpotājiem gatavojāmies jau desmit gadus, pievārējām. Un pieklājīgā tempā, jo divas trešdaļas varēja laist slīdsolī, bet trešdaļu jeb aptuveni cēneri – klasikā pa iebrauktu traktora risu. Tamdēļ pēdējie „astoņi vai desmit” km bija tie grūtākie, jo īsti labi nebiju sadalījis savus spēkus – rokas bija palikušas par vati, bet kājas par stabiem. Bet mani uz priekšu trenca atmiņas par to, kā reiz šo ceļa posmu biju slēpojis. Tagad – pa svaigu greiderējumu. ( Toreiz – tumsā, bezceļā, salā un bezcerībā. )

Mūzika: Yaputhma Sound System - Rīgas disko

nekad neesmu redzējis okeānu. nu un? daudzi nav redzējuši.
nekad neesmu bijis tuksnesī. un kas par to? vairums nav bijuši.
nez kā ir tur, kur tuksnesis okeānam klātu pienāk? gan jau ka tāpat kā miķeļu jūrmalā, tikai augstākām un plašākām kāpām un lielākiem viļņiem.
labsi, nau ko zīlēt, ta jau matīs.

Mūzika: Neutral Milk Hotel - Two Headed Boy, Pt. One