runāt, gribēt, spriedelēt, darīt
Sešas nedēļas iepriekš:
Côte-de-Brouilly jau ir iztukšots, arī Teliani Valley iet uz beigām.
- Esmu iesūnojis tajā lauku slimnīcā. No vienas puses, man tur ir labi – ierodos darbā, kad gribu, man ir plaša brīvība plānot pieņemšanas, konsultācijas, un operācijas tā, lai braukātu uz ārstu konferencēm Āfrikā, stažēšanos klīnikās Amerikā, kāpšanu augstkalnu virsotnēs, rāpšanos augstklintīs, piedalītos zāļu iedarbības novērojumu programmās un vēl konsultēt divās privātpraksēs. Galvenais ārsts gan kurn par disciplīnu, par neveselīga piemēra demonstrēšanu, taču ko viņš var daudz teikt, ja mana nodaļa nes lielākos ienākumus kasē. Taču es jūtu, ka es neprogresēju kā profesionālis, kā speciālists. Man tur nav iespēju veikt komplicētas operācijas, jo nav pieejami zinoši un prasmīgi asistenti, aparatūra arī nav tā modernākā. Zinu, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Es tur strādāju jau gandrīz desmit gadus.
- Es arī pa brīdim apsveru uzsākt savas gaitas. Vienīgi – es neredzu iespējas ielauzties tajā tirdziņā, kurā kalpoju. Šajā jomā deviņdesmit procenti ir valsts pasūtījumi, bet tie, nav noslēpums, tiek sadalīti augstā politiskā līmenī. Un tur man par īsu. Un es labi redzu, kādas komisijas naudas cirkulē par lēmumiem. Bet man tas organiski riebjas. Ir pretīgi. Man tas nav pieņemami. Toreiz, kad devu tam pašvaldības kārtībniekam - reketierim divdesmitnieku jutos smagi izdrāzts. Un nav runa par ciparu, bet par man nesaprotamiem attiecību noteikumiem. Kaut gan ja tāda ir pasaules kārtība, tad ir muļķīgi čurāt pret vēju. Gan jau vajag tik sākt dot ar mazumiņu, tad jau tā muļķīgā aizture zudīs. Bet kāpēc tu gribi kaut ko mainīt?
- Man ir svarīgs gandarījums un novērtējums par darbu. Šis darbs gandarījumu man sen vairs nesniedz. Un interesanti arī jau sen vairs nav. Es tikai godprātīgi padaru savu darbu, kur nepieciešana iejūtība un līdzcietība, kā arī rūpība, pacietība, uzmanība un koncentrēšanās operējot. Novērtējums? Dakterīša alga valsts provinces slimnīcā? Man svarīga nozares kolēģu atzinība un statuss.
- Bet tevi negandarī labvēlīgi operāciju iznākumi? Un tu nejūti sevis novērtējumu no izārstētiem pacientiem?
- Jūtu. Man pilns pagrabs ar konjakiem – sākot ar baltajiem stārķiem, beidzot ar henesijiem, otāriem, kamī un kurvizjē. Es saku, lai tos nenes, man nav, kur likt. Bet puse manu ienākumu nāk no pacientiem kā viņu mans novērtējums.
- Nu, re, novērtējums tomēr izmērāms. Es atcerējos deviņdesmito sākumā kādā žurnālā lasīto interviju ar kādu sievieti, kura sevi pozicionēja kā elītu un dārgu eskorta pakalpojumu profesionāli. Viņa stāstīja mitoloģiski klišejisko pasaciņu kā tas sācies. Bārā sapazinusies ar pievilcīgu, šarmantu, galantu, interesantu kungu, pļāpājuši un tādā garā, pēc tam pavadījuši lielisku vakara turpinājumu pie viņas. No rīta projām ejot viņi pastiepušies pretī atvadu skūpstam, viss forši un lieliski, viņa sajūsmā. Kad šis jau prom, tad ieraudzījusi uz spoguļskapīša kaudzīti ar dolāriem un zīmīti „manai vislieliskākajai – paldies par šo satikšanos”, vai kā tā aptuveni, varbūt tur vēl kādi komplimenti. Un tūlīt sajūsma pārvērtusies mežonīgās dusmās un aizvainojumā – par ko viņš mani tur!?! , pēc šīs abpusējo simpātiju un maiguma pilnās nakts, kurā viss bijis tik abpusēji saskanīgi un labi!, kretīns!, liekulis!, šovinistu cūka! un tā tālāk. Niknumā izmetusi dolāržūksni, neatceros, podā vai pa logu. Bet pēc kāda brītiņa sākusi funktierēt – nauda tomēr noderīga, nez par cik tad esmu „novērtēta” un visu tamlīdzīgo haotisko sviestu tamlīdzīgā situācijā. Un gājusi naudu savākt. Tur esot bijis tūkstots zaļo. Un ar loģiku viņai viss kārtībā, secinājumi tālākejoši – individuālās kvalitātes un prasmes ļoti labi konvertējas, morāle nav nekas cits kā aizspriedumi, vajag tikai sevi nostādīt tā, lai varētu pati izvēlēties klientu, vajag startēt augstākajā līgā, kur iespējams gūt gan apmierinājumu, gan novērtējumu par vēlamo dzīvesveidu. Un galvenais – izmērāmu novērtējumu.
- Uz ko tu velc, vecīt? Ko tu gribi ar to teikt? Manuprāt, nevietā un ne pa tēmu.
- Nē, man tikai ienāca prātā šis gadījums, kad es domāju par novērtējumu un par to cik un kā tas maksā mums. Bet par tevi runājot, manuprāt, svarīga ir tā robeža, kurā sāk ar pateicību rēķināties kā ar kaut ko kas pašsaprotami pienākas, kā motivāciju, bez kuras nekas nenotiek, vai atkarīga veikuma kvalitāte un rezultāts. Jau iepriekš, kā priekšnoteikums. Un šai sakarā atcerējos fabulu par policistu, kurš katru rītu uz ceļa iekasē ķepā no viena biezā par sistemātisku ātruma pārsniegšanu, bet kad kādu rītu tas biezais neparādās kādas pāris nedēļas, tad šim pilnīgs izmisums un krīze. Taču tad vienu rītu biezais atkal lido pa šoseju; policists aptur; pa lodziņu pasniedzas parastā nodeva. Policists pārlaimīgs un bijīgs vaicā, kas tad bijis noticis? – Nu biju atvaļinājumā ar ģimeni uz dienvidjūras salām atpūsties aizdevies. Uz ko policists svētā sašutumā – par manu naudu!!
- Redzi, es nerēķinos ar pateicībām un nebūvēju savu saistību sistēmu rēķinoties ar tiem ienākumiem. Manu attieksmi pret pacientiem neietekmē mana darba iespējamais novērtējums. Es daru savu darbu un vienkārši zinu, ka kaut kad brauks kāds biezais. Bet es ar to nerēķinos. Nav iespējams operēt, domājot par naudu, vai par cilvēku zem palaga. Kad es operēju, tad es strādāju ar miesu un asinīm, nevis ar naudasmakiem.
Un mēs nekavējoši piebeidzām atlikušo Teliani.
---------------------------------------
Pirms divām dienām:
Tālruņa zvans:
- man ir jaunumi. Es eju prom no slimnīcas. Ar jauno gadu. Man radās iespēja pievērsties pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam universitātes katedrā, ar iespēju praktizēt vienā no labāk aprīkotajām klīnikām, kopā labākajiem nozares speciālistiem. Tas ir kā būt par spēlējošo treneri zvaigžņu komandā! Tiesa, mani ienākumi samazināsies gandrīz divas reizes, pierastais dzīves līmenis līdz ar to arī, tomēr domāju, ka tas ir tā vērts.