Nu labi, rādītājs ir patīk vai nepatīk. Interesē vai neinteresē. Notur interesi vai nenotur. Raisa emocijas vai neraisa. Ir svarīgi vai nav. Liek kustēties vai neliek.
Bet ko tad, ja ne nē, ne jā?

Stāvoklis vai nu esot, vai nu neesot – vai nu tests pozitīvs, vai negatīvs. Bet ko tad, ja tā kā gribās, bet ne tik, lai pamudinātos; tā kā negribas, jo negrauž iekšējie mikrotārpiņi, nezāģē iekšējais fuksītis, nedarbojas iekšējais motors-nemiers, nejundī iekšējā plūdmaiņa?

Es domāju, ka esmu mazliet stāvoklī. Tā ne jau pa riktīgo, tikai drusciņ. Tādā mazā stāvoklītī. Tādā, kurā var nokļūt, ja gribas kļūt par tēti, bet slinkums kniebties. Līdzīgi, kad gribas ēst, bet nav motivācijas aiziet līdz klātam galdam. Tādā stāvoklītī, kurā apzinies cēloņu un seku sakarības, taču nejūti tās. Tādā stāvoklī, kurā tava dzīve ir pašu neaizkustinošāka par iknedēļas basketbola eirolīgas spēli starp Badalonas hoventud un Sjēnas montespači komandām.

Es ticu, ka esmu stāvoklī. Es redzēju jaunu gaišu zvaigzni pie debesīm atspīdam. Brīnums – tas nozīmē, ka viss notiks pats no sevis. Viss ir tas, ko sagaida no manis citi.