starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2008-08-12 17:31:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Trīs gadījumi , viens uzvedības modelis II
Blakus jeb Černovamājā bija publiskā pirts. Tolaik tā bija slēgta uz kapitālo remontu un pārbūvi – paradīze Markam, Valdim un man, tobrīd trīspadsmit gadīgiem, lai ložņātu pa telpām, bēniņiem un jumtiem. Bet lai tiktu uz jumta, vajadzēja uzrāpties pa zvalstīgu notekcauruli līdz 4. stāvam, tad pieķerties pie pārseguma sijas, pievilkties, dabūt visu augumu uz tās, piecelties, nobalansēt pa siju pāri zālei četru stāvu augstumā un tad jau tālākais bija vienkārši – pievilkties pie lūkas malas.

Taču vienreiz man tik gludi vis negāja. Laikam pārāk daudz spēka iztērēju līzdams pa trubu – vai nu kedas bija slīdīgas, vai bikses nepiemērotas. Ticis līdz sijai, es ar pirkstiem iekāros tās kantē un atlaidu kājas no caurules. Marks ar Valdi jau bija tikuši uz sijas un uzmanīgi virzījās uz lūkas pusi. Bet es karājos 20 metrus virs nekurienes. Un tajā brīdī es apjautu, ka nespēšu pievilkties. Man pietrūka spēka. Arī atpakaļ līdz trubai ar kājām vairs nevaru aizsniegties. Es paskatījos lejā. Tur dziļi kaut kur apakšā stāvēja glīti sakrauti būvmateriāli – bloki, ķieģeļi. Man tapa skaidrs, ka noturēties varēšu tikai kādu pusminūti – nu nav ne tā krampja pirkstiem, arī sijas kantes forma nav tā parocīgākā tādai vingrošanai. Tās ir beigas, pilnīgas un galīgas. Pēkšņas. Es iedomājos, ka labākais iznākums tagad būtu izsmērēties pret bluķiem tur lejā ātri, bez mokām. Bet es izmocīju izmisuma kliedzienu.

To sadzirdēja Marks un Valdis. Šie noreaģēja zibenīgi un skriešus metās atpakaļ pie manis pa 20 cm plato brusu. Viņi sagrāba katrs savu manu roku un ar strauju švunku uzrāva augšā. Bet mums nebija vietas un laika, lai attaptos, apjēgtu, kas tikko notika. Vēl viss nebija beidzies. Mums bija jātiek tālāk, laukā no šīs bīstamās vietas.

Es neatceros, vai es teicu draugiem paldies par dzīvības izglābšanu. Šķiet, tas bija pašsaprotami. Mēs pat nekad nerunājām par šo epizodi. Risks un briesmas jau bija tas, ko meklējām. Bet šis gadījums neko mums nemācīja un nemainīja – mēs tāpat turpinājām līst visādās bīstamās vietās. Tikai vienīgi lieku reizi pierādīja to, ka jāturas kopā. Un, ka mēs varam paļauties viens uz otru, mēs riskēsim ar sevi, lai dabūtu draugu laukā no sūdiem.

Vēlāk es vairākas reizes redzēju šo situāciju nakts murgā. Es karājos, kliedzu, draugi nenāk, man beidzas spēki, atlaižu rokas .. un krītu. Krītu ilgi, šķiet tas nekad nebeigsies... Un tad es pamodos – nosvīdis, ar izkaltušu muti, dauzošu sirdi un atvieglojumu, ka tas bija tikai sapnis.
Bet tas, ka pat sapnī es nekad neeju bojā, ir radījis manī pārliecību, ka gravitācijas un fizikas likumi uz mani darbojas kaut kā īpaši izredzēti.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pikaso
2008-08-18 12:13 (saite)
sapņos kādreiz bieži kritu. sākumā tās bija parastās daudzdzīvokļu mājas, uzkāp pa kāpnēm pašā augšā un pēkšņi viss sāk dalīties, pazūd sienas, durvis, pēdējais pakāpiens un tu slīdi/cīnies ar pirkstu galiem piekrampējies pie pēdējā pakāpiena turies, pirksti nespēj turēt un kritiens. tad jau parādījās torņi, kuros uzkāp, pat pēdējais pakāpiens pievarēts, stāvi kāpņu laukumiņā, gaidi, kad atslēgs durvis un viss sāk gāzties.
pēc kādiem desmit šādiem sapņiem, kas ik pa laikam mani piemeklēja, pēdējā reizē es sapratu/apzinājos, ka sapņoju, un sāku improvizēt - pirmkārt, negaidīju, kad man pamats izslīdēs zem kājām, bet pati izdevīgā brīdī atspēros un lecu, tad nevis kritu, bet planēju un to izbaudīju, un atsķirībā no pārējām reizēm es nevis pamodos ar sausu muti un bailēm, bet redzēju/lēzeni piezemējos un no malas paskatījos uz to gruvešu kaudzi, kas no torņa pāri palikusi.

kopš tā laika vairs neesmu kritusi.
bet reāli pa kāpnēm gan nekad neesmu kritusi. vismaz neatceros. ja neskaita gadījumu laikos ar bēniņu kāpnēm, kur nejauši lejā kāpjot iekāpu tomātu bļodā, kas tur stāvēja, un ar bļodu iešļūcu pretīm stāvošajā atkausēties atvertajā ledusskapī. bet tas vairāk līdzinās bobslejam, ne kritienam.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]starro
2008-08-18 16:59 (saite)
lidošana - tas ir pacilājošais žanrs. pat sapnī zini, ka gluži reāli tas nav. Kamēr krišanas sajūtas sapnī ir tuvas reālajam brīvajam kritienam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pikaso
2008-08-18 18:47 (saite)
tas gan. lidojot vienmēr apzinies, ka tas ir sapnis.
bet nu galvenais - pārvērtu vienu par otru un vairs nav jāmokās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pikaso
2008-08-18 18:48 (saite)
pilnīgi bij' tā, ka sāk tornis grūt un galvā pēkšņi doma - not again, apnicis jau.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?