Trīs gadījumi , viens uzvedības modelis II
Blakus jeb Černovamājā bija publiskā pirts. Tolaik tā bija slēgta uz kapitālo remontu un pārbūvi – paradīze Markam, Valdim un man, tobrīd trīspadsmit gadīgiem, lai ložņātu pa telpām, bēniņiem un jumtiem. Bet lai tiktu uz jumta, vajadzēja uzrāpties pa zvalstīgu notekcauruli līdz 4. stāvam, tad pieķerties pie pārseguma sijas, pievilkties, dabūt visu augumu uz tās, piecelties, nobalansēt pa siju pāri zālei četru stāvu augstumā un tad jau tālākais bija vienkārši – pievilkties pie lūkas malas.

Taču vienreiz man tik gludi vis negāja. Laikam pārāk daudz spēka iztērēju līzdams pa trubu – vai nu kedas bija slīdīgas, vai bikses nepiemērotas. Ticis līdz sijai, es ar pirkstiem iekāros tās kantē un atlaidu kājas no caurules. Marks ar Valdi jau bija tikuši uz sijas un uzmanīgi virzījās uz lūkas pusi. Bet es karājos 20 metrus virs nekurienes. Un tajā brīdī es apjautu, ka nespēšu pievilkties. Man pietrūka spēka. Arī atpakaļ līdz trubai ar kājām vairs nevaru aizsniegties. Es paskatījos lejā. Tur dziļi kaut kur apakšā stāvēja glīti sakrauti būvmateriāli – bloki, ķieģeļi. Man tapa skaidrs, ka noturēties varēšu tikai kādu pusminūti – nu nav ne tā krampja pirkstiem, arī sijas kantes forma nav tā parocīgākā tādai vingrošanai. Tās ir beigas, pilnīgas un galīgas. Pēkšņas. Es iedomājos, ka labākais iznākums tagad būtu izsmērēties pret bluķiem tur lejā ātri, bez mokām. Bet es izmocīju izmisuma kliedzienu.

To sadzirdēja Marks un Valdis. Šie noreaģēja zibenīgi un skriešus metās atpakaļ pie manis pa 20 cm plato brusu. Viņi sagrāba katrs savu manu roku un ar strauju švunku uzrāva augšā. Bet mums nebija vietas un laika, lai attaptos, apjēgtu, kas tikko notika. Vēl viss nebija beidzies. Mums bija jātiek tālāk, laukā no šīs bīstamās vietas.

Es neatceros, vai es teicu draugiem paldies par dzīvības izglābšanu. Šķiet, tas bija pašsaprotami. Mēs pat nekad nerunājām par šo epizodi. Risks un briesmas jau bija tas, ko meklējām. Bet šis gadījums neko mums nemācīja un nemainīja – mēs tāpat turpinājām līst visādās bīstamās vietās. Tikai vienīgi lieku reizi pierādīja to, ka jāturas kopā. Un, ka mēs varam paļauties viens uz otru, mēs riskēsim ar sevi, lai dabūtu draugu laukā no sūdiem.

Vēlāk es vairākas reizes redzēju šo situāciju nakts murgā. Es karājos, kliedzu, draugi nenāk, man beidzas spēki, atlaižu rokas .. un krītu. Krītu ilgi, šķiet tas nekad nebeigsies... Un tad es pamodos – nosvīdis, ar izkaltušu muti, dauzošu sirdi un atvieglojumu, ka tas bija tikai sapnis.
Bet tas, ka pat sapnī es nekad neeju bojā, ir radījis manī pārliecību, ka gravitācijas un fizikas likumi uz mani darbojas kaut kā īpaši izredzēti.