sapņos kādreiz bieži kritu. sākumā tās bija parastās daudzdzīvokļu mājas, uzkāp pa kāpnēm pašā augšā un pēkšņi viss sāk dalīties, pazūd sienas, durvis, pēdējais pakāpiens un tu slīdi/cīnies ar pirkstu galiem piekrampējies pie pēdējā pakāpiena turies, pirksti nespēj turēt un kritiens. tad jau parādījās torņi, kuros uzkāp, pat pēdējais pakāpiens pievarēts, stāvi kāpņu laukumiņā, gaidi, kad atslēgs durvis un viss sāk gāzties.
pēc kādiem desmit šādiem sapņiem, kas ik pa laikam mani piemeklēja, pēdējā reizē es sapratu/apzinājos, ka sapņoju, un sāku improvizēt - pirmkārt, negaidīju, kad man pamats izslīdēs zem kājām, bet pati izdevīgā brīdī atspēros un lecu, tad nevis kritu, bet planēju un to izbaudīju, un atsķirībā no pārējām reizēm es nevis pamodos ar sausu muti un bailēm, bet redzēju/lēzeni piezemējos un no malas paskatījos uz to gruvešu kaudzi, kas no torņa pāri palikusi.

kopš tā laika vairs neesmu kritusi.
bet reāli pa kāpnēm gan nekad neesmu kritusi. vismaz neatceros. ja neskaita gadījumu laikos ar bēniņu kāpnēm, kur nejauši lejā kāpjot iekāpu tomātu bļodā, kas tur stāvēja, un ar bļodu iešļūcu pretīm stāvošajā atkausēties atvertajā ledusskapī. bet tas vairāk līdzinās bobslejam, ne kritienam.