Vienota stila, standarta un kvalitātes dzīves telpa
Tajā vietā parasti notika visi svarīgākie mači. Sākot no republikas meistarsacīkstēm līdz Pasaules ranga mačiem. Man tā bija etalonkarte. Augstākās sarežģītības apvidus, kurā maza nozīme ātrumam, bet vairāk fiziskam spēkam un neatslābstošai uzmanībai, precīzai kartes un apvidus lasīšanai, kā arī nepārtrauktai virziena kontrolei. Tikpat kā bez līnijveida orientieriem, toties ar sarežģītu reljefu – lielām, stāvām formām mijoties ar sīkiem ielokiem, deguniem un mikropauguriem. Bet pats sarežģītākais bija vairāku līmeņu purvi nogāžu terasēs. Lai gan mežs bija pietiekami pārskatāms, tomēr pārvietošanos smagu darīja kritalas - `79. gada viesuļa sekas, kā arī jaunā vējgāžu paauga. Tas viss orientēšanos padarīja grūtu, taču interesantu un individuālo meistarību strauji audzējošu. Pirmo reizi tur mēģināju kaut ko saprast `84ajā. Turpmākos divdesmit gadus mēģināju to vietu „atkost”. Ar mainīgām sekmēm, jāteic. Tur bija viss pārākajā pakāpē, ko tēvzeme var piedāvāt atbilstoši ģeogrāfiskajam stāvoklim un vietai pasaules dabas resursu kartē. Viena no mežonīgākajām vietām Latvijā.

Bet tagad ... šoks. Visi purviņi ir pārtaisīti par dīķīšu kaskādēm, kūdra izgrebta un sabērta mākslīgu terašu veidošanai, pauguri noplanēti, lejas aizbērtas, ieloki nolīdzināti, mežs iztīrīts, izbūvēti ceļi, sarakti ūdens, elektrības un telekomunikāciju pievadi un sabūvētas smukas koka guļbūves ar lieliem glāžu logiem. Tur tagad ir Mežaparka un Bulduru krustojums - Amatciems . Ja agrāk es tur elsu no piepūles, tad tagad – no pārsteiguma par izmaiņu vērienu.

Apbrīnoju Čiri tomēr. Tur ir jābūt fantastam, vizionāram. Un visus aizraujošai pārliecībai. Bet ja viņš nebūtu orientierists, tad tur joprojām būtu orientieristu paradīze.