Būvlaukuma romance
Zaķis izskatījās pagalam samulsis. Te viņš ierāpās prožektoru apspīdētajā laukumā, te izļepatoja no tā laukā, tad pēc brīža atkal atgriezās spilgtajā gaismā. Nokļuvis spožumā, tas kustināja ausis, slējās pakaļkājās, tirināja ļipu, bet nolīdis tumsī, pieplaka zemei, sarāvās kamolā it kā mēģinādams paslēpties aiz reta zāles stiebra. Nesaprotami, kā tas bija iekļuvis ar stiepļu žogu apvilktajā ~ 150reiz50metru zāļainajā pleķī, tur starp būvgružiem, manas mājas priekšā, kur trūkst tikai pa perimetru izvietotu, ar ložmetējiem bruņotu sargtorņu.
Bet tikmēr kaut kur otrā mājas puses priekšā, kur vēl nesen bija lauks, turpināja griezt grieze, tā mazliet uztraukti. Agri šogad atnākusi. Viņa droši vien nevar vairs atrast savu pērno ligzdas vietu. Iedomājies, tu aizceļo, pēc gada pārnāc, bet tavas mājas vietā, izrādās, ir sabūvētas daudzas citas lielas mājas. Vardes grāvī kurkst tieši tāpat kā citugadu, bet mājas vairs nav.