Pāris
Parasti viņi nosēdās man tieši pretī. Tāds jauns pāris, ar mugursomām, alpīnistu jakās un biksēs. Abi divi nedaudz aizelsušies, mazliet iesvīduši. Jo autobusu viņiem gandrīz vienmēr nācās ķert skriešus, kad pārējie pasažieri galapunktā jau sakāpuši un sasēdušies. Reiz es redzēju, ka viņi visu ceļu mēro skriešus. Viņš – kādus desmit soļus priekšā. Viņš vienmēr steidzās viņai vairākus soļus pa priekšu. Viņi laikam ir no tās tālās „jaunā projekta” trīstāvenes. Jocīgs pārītis, allaž nodomāju. Kāpēc viņi nekad nespēj laikā izkasīties, nu kaut pāris minūtes agrāk, lai nebūtu jāstreso par paspēšanu uz autobusu? Viņš vienmēr apsēdās pirmais – pie loga. Un tūlīt sāka vienaldzīgi skatīties pa to. Viņa apsēžas blakus un raugās pa pretējo logu. Un tā viņi visu ceļu klusējot skatās katrs pa savu logu. Ārā mēs kāpjam vienā pieturā, kādu ceļa gabaliņu mums sanāk doties vienā virzienā. Tad gan viņi iet blakus. Taču nekad neesmu redzējis, ne dzirdējis viņus sarunājoties. Pat ne vēršoties vienam pie otra. Tik dažreiz veltot skatienu, ar kādu raugās uz koferi, kad tas, nogurstot rokai, nolikts zemē.