Mājas pieder katram, kam tās vajadzīgas
Logi uz koridoru jau tika izsisti, kamēr furgons brauca ārā no pagalma. Tādēļ, ka ārdurvis tika aizslēgtas. Māja tukša un sakopta stāvēja piecas minūtes, nu tā atkal ir apdzīvota. Tagad bezpajumtniekiem ir griesti, sienas un grīdas. Un jauna vieta pašradītai izgāztuvei. Jauna vieta dzīvei izgāztuvē.

Tas, kurš kādreiz parkā uz soliņa ir dzēris alu, zina kā tas ir, kad uz tavu tukšo pudeli pretendē kāds, bet ja ir vairāki pretendenti, tad lielākas izredzes ir tam, kurš jau savlaicīgi piesakās uz tev nevajadzīgajiem pārpalikumiem. Dažreiz tur pat izraisās ķīviņš, jo kāds ienācējs ir pārkāpis sadalīto teritoriju robežas un medī svešā zonā. Tagad bija tāpat, tikai mērogi citi. Interesenti turpat vairākas stundas gaidīja, kamēr iepriekšējie iedzīvotāji sakravāsies, lai pasludinātu savas pirmtiesības uz namīpašuma ar atstāto iedzīvi otrreizējo izmantošanu. Prātā nāk salīdzinājums iz dzīvnieku pasaules ar dabas sanitāriem – maitēdājiem, kuri apsēž mirstošo, gaidot, kamēr tas nobeigsies, lai tiktu pie savai izdzīvošanai nepieciešamā. Pat apzinoties, ka tas ir augstprātīgi, neadekvāti un necienīgi. Kaut arī cilvēki, tieši tāpat kā dzīvnieki, ir pakļauti tiem pašiem dabas likumiem, līdzīgai kārtībai. Darvinam ir bijusi taisnība lielā mērā. Ak, var jau teikt, ka civilizācija nozīmē to, ka attīstīta sabiedrība un valsts izveido tādu humānu sistēmu, kurā eifēmisms„dzīves pabērni” kļūst par ko līdzīgu „reiz dzīvoja karalis”, tādu sabiedrību, kurā nevienam nekādos apstākļos nav iespējams nonākt „uz ielas”, un ja gadās, tad sociālie dienesti ir efektīvi, bet to budžeti uz riska grupu galviņu līdzvērtīgi vidējā statistiskā latvieša vajadzību apmierināšanai.

Varbūt esmu fošists-sociāldarvinists, bet uzskatu, ka nekāda utopiska sistēma vai sabiedrības modelis nevar palīdzēt cilvēkam, kurš izvēlas savu dzīves ceļu un eksistences nodrošināšanas veidu. Pieņemami ir tas, kas katram ir pieņemami. Kāds atrod iztiku miskastēs, kāds pārdod ķermeni, kāds nozog valsti, kāds nopelna par virpošanu. Ja pašam tas ir pieņemami, tad viss kārtībā. Un apstiprini pārliecību par lietu kārtību socializējoties ar sev līdzīgiem. Izveido savstarpējās palīdzības brālību uz vērtību un uzskatu pamata. To sauc par solidaritāti un tur ir spēks. Likumīgs, jo uz dabas likumiem pamatots.

Savā istabā es atstāju gultu un segas. Es zināju, ka tas būs mans labdarības ieguldījums. Tāds, kas ir pretrunā ar manu pārliecību, jo par cilvēkiem kļūst apzinoties iespējas un cēloņsakarības, veicot izvēli un rīkojoties. Jumts virs galvas varbūt brītiņu ļaus nenosalt ķermenim, taču dvēseli un garu tas neatkausēs vairs.