Konspekts, kas +\- atbilst pašreizējajai soc./pol. situācijai
Posted on 2008.05.18 at 21:16klausos:: Iggy & The Stooges: We Will Fall
tagad tā ir retardēta copy paste bedre, vismaz pēdējās nedēļas, tā vietā lai pārpostētu internetu, es labāk ierakstīšu kādu konspektu par filozofijas tēmu,
tagad ar upcoming praidu, vispārējo masu sacelšanos (otrā atmoda! YARR!), referendumiem, skandāliem un kolektīvo idiotismu, un to, ka man vakar bariņš mikroautobusu šoferu demonstrēja savu vīrišķību, man tematiski gribās ierakstīt šeit dažu viedu filozofu vārdus, šo haotisko konspektu interpretējiet kā vēlaties.
Masas
Masa, ir
ansamblis, ko veido personas bez īpašām kvalitātēm. Masu veido vidusmēra cilvēks.
Masu cilvēks maksimāli cenšas līdzināties citiem, valda vidēja gaume, viduvējas
prasības, viduvēja piepūle. Kā saka amerikāņi, būt atšķirīgam ir piedauzīgi.
Masu cilvēks par
visām varītēm cenšas neizcelties pūlī, sakust ar to, izvairīties no atbildības
un oriģinalitātes, ne tikai vizuālā līmenī, bet arī idejiskā. (Pēc pelēkās masas standartiem jebkurš, kurš izceļās ir vainu A. attention whore. B. Rebel kings C. Ar mazvērtības kompleksiem saindēts cilvēciņš. Diemžēl šādi uzskati liecina tikai par šo indivīdu vājumu un personiskajiem kompleksiem/hōbijām ) Tā viņš jūtas paslēpies un drošībā. Masas nes sev mietpilsonības
veidolu un agresiju.
Masu cilvēks nespēj
būt radošs, jo nespēj atrast savu īsto lomu dzīvē.
Uzņēmības pietiek
tikai, lai turētos pie viduvējības standartiem.
Masas visur
iejaucas, turklāt varmācīgi. Civilizācijas attīstības rezultātā cilvēkam kļūst
pieejama ar vien plašāka pasaules daļa, dzīve fiziski kļūst vieglāka, dvēsele
noslēdzas. Noslēgta, aprobežota dvēsele ir pats draudīgākais faktors, kas slēpj
sevī masu sacelšanās briesmas.
Masu pārstāvis ir
svārstīgs, viņš pats nezin, kam seko, maina savus uzskatus līdz ar vispārējo
noskaņojumu, būdams apmierināts ar sevi, viņš jūtas labi, kad ir tāds kā daudzi
citi (vairums), bet kopumā tas nozīmē vulgaritātes uzvaru. (demokrātijas vārdā)
Kā atzīst Ortega
i Gasets svarīgākais, jau nav tas, ka masas uzskata sevi par izcilu un
neparastu parādību, briesmīgākais ir tas, ka masas visiem uzspiež viduvējības
standartus un pasludina vulgaritāti par savām tiesībām.
Tagad masu
laikmetā situācija ir sekojoša, pie vārda tiek katrs un kaut arī neko nezin un
nesaprot, kliedz cenšoties pārkliegt citus, dzirde, spēja ieklausīties citos ir
pilnīgi atrofējusies, viņi runā paši, viņi saka, ka laiks klausīties ir pagājis,
laiks rīkoties!!1one
Ideāla ir gudra
demokrātija, kas balstās uz zinošiem un saprotošiem cilvēkiem. Par demokrātiju
nevar saukt tādu sistēmu, kurā vienkārši saskaita par kādu viedokli izteicies
vairākums un tad to uzspiež mazākumam.
Cilvēce savā attīstība
nedrīkst pazaudēt prātu un morālo atbildību, kā arī respektu pret mazākuma vēlmēm,
bet tas ir ļoti sarežģīti.
No personības attīstības
viedokļa cilvēki dalās divās daļās, ir tādi cilvēki, kuri ārkārtīgi daudz prasa
no sevis un tādējādi sarežģī sev dzīvi un tādi, kuri no sevis neprasa neko, tieši
šie otrie veido masas, kas pārliecināti, ka civilizācijas sasniegumi radušies
automātiski, bez nekādas piepūles.
Masu kultūru
pavada muļķības triumfs.
Muļķība ir
bezpersoniska un internacionāla,
Muļķība pavada
visus lielos procesus kuros piedalās masas.
Perfekts muļķības
piemērs ir sociālisms un totalitārisms, fašisti un boļševiki.
Muļķību kultivē
ideoloģijas, kas uzspiež pārāk lielu nopietnību un prasa, lai tam atbilstoši
ticētu, zināšanu sistēmu nomaina ticības sistēma, apmātība ar idejām nospiež
cilvēku muļķa lomā.
Masu cilvēks jūtas
ļoti glaimots, ja sevi identificē ar kādu politisko partiju vai ideoloģiju/grupējumu,
viņš ļoti lētticīgi identificējas ar citiem un jūtas apmierināts, neapdomājot kādos
slazdos reizēm tiek ievilināts.
Ideoloģijas tiek
radītas, lai apmierinātu vidusmēra cilvēka dzīves izpratni, kā zināms, mūsdienu
politiku veido ar masu palīdzību, tāpēc tā pirmām kārtām respektē masas,
mietpilsoņi negrib nodarboties ar politiku, taču politika nodarbojas ar viņiem,
mūsdienu sabiedrība ir kā apburts aplis, kur katra atkāpšanās rada uzbrukumu,
katra nepiedalīšanās nosaka, ka tiksi iesaistīts, ar piederību masām no šī apļa
diemžēl nevar izbēgt..
Tādos laikos nav
izvēles, vai nu tu pats esi kaut kas un uzvari, vai arī neesi nekas un zaudē, šodien
neviens nevar uzskatīt sevi par laimīgu, bet vismazāk tas, kam nav sevis paša,
šodien mūsu omulību
nevar nodrošināt sociālas dzīves labklājība,
šodien mēs esam
iemesti arēnā, kur mums var palīdzēt tikai personīgā drosme,
personīgā griba,
kopības ideāla dižums, kam tā trūkst, to liktenis neievēro, tā vēlēšanās paliek
nepiepildītas,
ja cilvēks maldās,
tad vaina meklējama viņā pašā:
tas nozīmē, savas dzīves tapšanas procesā, viņš
nav sapratis savas personības un savas vientulības nozīmi, šī fakta saprašanā
atklājas ceļš uz to cilvēku, ko varētu saukt par īstenības cilvēku. (nē, šeit nav aicinājums būt vientuļiem, nepārprotiet)
Cilvēks ir
neticami jūtīgs pret to, ko par viņu runā un domā citi, viņā ir bara instinkts,
tumši un neskaidri viņš jūt šo atkarību,
lūk šī atkarība
rada bailes no vientulības.
Kas savā vientulībā
šīs bailes pārvarējis, sastapies sevī ar to, kas pieder tikai viņam vien, iemācījies
klusā balsī sacīt to (vai skaļā), kas pirms viņa nebija pasacīts, iekām cilvēks pats sevi
nebūs atklājis, sava personības vienreizības un atminējis savu aicinājumu, tikmēr
viņš nevar būt par locekli kulturālā kopībā.
Jo kulturālāka sabiedrība,
jo atsevišķu cilvēku garīgā dzīve diferencētāka, kur atsevišķs indivīds tiek
aizmirsts, tur kultūrai draud lielas briesmas.
Nav šaubu, ka
vieglāk valdīt pār masu nekā personizētu cilvēku kopu, bet izšķirošos vēstures
un dzīves pagriezienos viss kas dzīve ir bijis viegls, ātri zūd, ko mēs pārāk
viegli veicam, tam mēs lāga nevaram ticēt, kam ir griba, tam ir noteikts mērķis
un tas realizējas par spīti velnam, dievam un nāvei.
Kam trūkst personīgās
gribas, tas viegli kļūst par ārējo lieto mednieku, tas zaudē savu individuālo
apziņu, tam nav dziļuma.
Ortega I Gasets, A. Gluksmans,
K. Raudive un mani nekaunīgi iestarpinātie komentāri.