Margaritas Perveņeckas stāsti ir pilnīgi ārprātīgi un šizofrēniski. Tur, piemēram, ir septiņgadīga meitene, kas no sava suņa uztaisa rokas somiņu, pašnāvniecisks zēns, kuru visu laiku vajā miruši dzīvnieki un visādu deformētu apziņu murgi.

"Naktīs Gustavs ar smiltīm mutē vadīja lokomotīvi. Mērkaķis ar zirga asti blakus skatījās pa logu. Sākumā viņi vizinājās pa pazīstamām lauku takām un pļavām, pabrauca garām sagatavošanas grupai prestižajā skolā, izbrauca cauri gurķu un tomātu siltumnīcām un tad... Gustavs nespēja nobremzēt un apturēt lokomotīvi - ik pēc 100 m uz sliedēm stāvēja teļš, āzis, cūka, aita, kumeļš - šņarks, šņarks, šņarks - riteņi samala ganāmpulkus - priekšstikls aizauga ar sarecējušu asiņu laminātu. Loga stikls sašķīda pret Gustava pieri, kas atsitās pret dzelzs restēm. Bija jāaudzē čolka. Pašnāvniekiem aukles neļāva iet vannā un atejā turēja pie rokas.
(..)
Nedrīkst pasauli atstāt tādās rokās. Jūra aizskaloja Gustava vakardienu, šodien bija jāceļ jauna pils. Un tā katru dienu. Visu mūžu. Gustavs atāķēja atmiņu vagonu. Visu laiku viens ir jāatāķē, lai dabūtu jaunu, jāšķiras no viena, lai satiktu otru."