6/3/20 02:16 pm"...arī otrajā, trešajā, ceturtajā Muzikālās biedrības izrīkojumā, arī piektajā, sestajā un astoņpadsmitajā Pretīgā laikmeta gadā, priekos un dziļa izmisuma brīžos, pat vēlāk - līdz pēdējam elpas vilcienam šī izjūta vairs Franci neatstāja, un tā bija - tuva cilvēka izjūta(..) Pat mirstot bija prieks vērot viņu tuvojamies pa dubļaino bruģi - kā savādā nāves palēninājumā Franča redzokļu spoguļos kustas viņas slaidās potītes virs apkaltu riteņu nodragātajiem laukakmeņu kukuļiem. No sākuma līdz beigām viņa allaž bija svētki"(I. Ābele "Klūgu mūks") |
aituvīrs
Recent Entries
1/29/20 06:00 pm"I kept thinking, 'It's unlucky to know you're happy; it's unlucky to say you're happy. Touch wood. Cross my fingers. Spit'(..) I went upstairs to change my dress. I put on a dress with a flower-pattern that I had bought. The shadows of the leaves on the wall were moving quickly, like the patterns the sun makes on water." ("Voyage in the dark", Jean Rhys) |
11/18/19 10:31 pm"Būtu vajadzējis piedāvāt tēju, bet man nebija sviesta." Kāpēc sviests? Kur tur sviestu?(Bulgakova Teātra romāns) |
6/20/19 12:07 am"Es nebiju spējīgs uztvert realitāti visā tās pilnībā. Apkārtējās pasaules elementi parādījās tajā brīdī, kad uz tiem krita mans skatiens, un manī auga reibinoša sajūta, ka tieši mans skatiens tos arī rada. "(Čapajevs un tukšums) |
1/29/19 03:34 pm"... un traģēdija vienmēr ir jāspēlē komiski"(Cilvēks,kurš bija ceturtdiena. Čestertons) |
12/2/18 02:01 pm"Apmēram ap to pašu laiku parādījās arī pirmās automašīnas ar paceļamo jumtu, kas kā trakas drāzās pa ielām un samala putrā jaunās ātrgaitas šosejas. Apbedīšanas biroja La Equitativa darbinieki, nāves humora izjūtas iedvesmoti, pie pilsētas robežas novietoja milzīgu plakātu: "Nesteidzieties, mēs jūs pagaidīsim."(Markess, "Dzīvot, lai izstāstītu") |
10/16/18 07:31 pm - MarkessOn Tuesday morning we found a cow in the garden."Leave her alone," he said. "She'll leave the way she came. " |
9/18/18 06:56 pm - Par nāvi.Iz "Artēmio Krusa nāve"(Karloss Fuentess)."Nekad netiku domājis, ko tādā reizē varētu izjust, un nekad man nenāca prātā, ka šādā likstā varētu iekulties es pats. Un tāpēc man nav nekādu tiesību izjautāt tevi, vai ne? Tu esi nogalinājis tāpat kā es, neka vērību nepiegriezdams. Tāpēc arī nevienam nav zināms, ko tādā reizē izjūt, un neviens nevar to pastāstīt. Ja no turienes varētu atgriezties, ja varētu pastāstīt, kāda ir sajūta, dzirdot zalvi un jūtot lodes caururbjot krūtis, seju. Ja būtu iespējams pastāstīt par to visu patiesību, mēs varbūt vairs nekad neiedrošinātos nonāvēt, nekad vairs... Bet varētu notikt arī tā, ka nāve kļūtu vienaldzīga... Iespējams, ka tā ir drausmīga... bet iespējams arī, ka tā ir tikpat dabiska kā piedzimšana... Ko mēs par to zinām, tu un es? (..) - Bet viss turpināsies pa vecam... Vai tu to nesaproti?... Saule tāpat uzlēks un norietēs, tāpat dzims puišeļi, lai gan mēs abi būsim kapā... Vai tu saproti to? (..) Kamēr sardzes kaprālis, kaut ko pusbalsī zem deguna dungodams, Krusu veda pie pulkveža, viņš juta pamostamies sen jau pieklusušās sāpīgās ilgas pēc Rehīnas, un viņu apskaloja rūgti salds atmiņu vilnis, kurš bija kaut kur dziļā slepenībā noplacis, bet tagad atkal uzbangoja, pieprasīdams, lai viņš saglabātu sev dzīvību, it kā mirušai sievietei būtu nepieciešamas dzīva vīrieša atmiņas un, tajās saglabājoties, kļūt par kaut ko vairāk nekā bezvārda ciematiņa bezvārda kapā tārpu izkremsti pīšļi. (..) -Tā, tur nu guļ jūsu mironīši. Beidzot rīts atvēra savu zilgo acu plakstus pāri tuksnesim." |
3/28/18 11:13 amMargaritas Perveņeckas stāsti ir pilnīgi ārprātīgi un šizofrēniski. Tur, piemēram, ir septiņgadīga meitene, kas no sava suņa uztaisa rokas somiņu, pašnāvniecisks zēns, kuru visu laiku vajā miruši dzīvnieki un visādu deformētu apziņu murgi."Naktīs Gustavs ar smiltīm mutē vadīja lokomotīvi. Mērkaķis ar zirga asti blakus skatījās pa logu. Sākumā viņi vizinājās pa pazīstamām lauku takām un pļavām, pabrauca garām sagatavošanas grupai prestižajā skolā, izbrauca cauri gurķu un tomātu siltumnīcām un tad... Gustavs nespēja nobremzēt un apturēt lokomotīvi - ik pēc 100 m uz sliedēm stāvēja teļš, āzis, cūka, aita, kumeļš - šņarks, šņarks, šņarks - riteņi samala ganāmpulkus - priekšstikls aizauga ar sarecējušu asiņu laminātu. Loga stikls sašķīda pret Gustava pieri, kas atsitās pret dzelzs restēm. Bija jāaudzē čolka. Pašnāvniekiem aukles neļāva iet vannā un atejā turēja pie rokas. (..) Nedrīkst pasauli atstāt tādās rokās. Jūra aizskaloja Gustava vakardienu, šodien bija jāceļ jauna pils. Un tā katru dienu. Visu mūžu. Gustavs atāķēja atmiņu vagonu. Visu laiku viens ir jāatāķē, lai dabūtu jaunu, jāšķiras no viena, lai satiktu otru." |
1/28/18 03:31 pmKārlis Skalbe raksta sasodīti skaistas pasakas. Mājās pamanīju viņa "Ziemas pasaku" izdevumu ļoti skaistos vākos.No Kaķīša dzirnaviņām: "Ziemu es mīlu piemiegt acis," balta tējkanna lodiņā sīca un pūta tvaiku caur nāsīm, "piemiegt acis un sapņot. Es redzu zemi, kur tējas koks zied, un zilus karaļa svārkus, kuros lokās zelta pūķi. Es redzu, kā viņus planda vasaras vējš. Karalis iet caur dārzu uz savu alabastra lapeni. Tur viņu gaida divpadsmit dāmu, divpadsmit dzeltenu tējas rožu līkām, sapņos noreibušām acīm. Viņi dzer tēju no mazām porcelāna tasēm, uz kurām uzgleznotas mazas dāmas ar līkām, zeltbrūnām acīm, kuras redz tikai teikas. Tad karalis atsauc savu stāstītāju un liek viņiem stāstīt stāstus par pūķiem un varoņiem. Un, kad pūķis ar divpadsmit galvām iedzen varoni līdz krūtīm zemē, tad divpadsmit dāmu noliec divpadsmit tumšu galviņu uz šaurām dzeltenām rociņām un tvīkst, un dreb, kamēr varonis nav nocirtis pūķim divpadsmit galvas." (..) "Un to visu viņš pieminēja bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acīs kā silts zilgans ziemas prieks, kurš paceļas no balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebij zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītās zemes dubļus. Sāpes viņam bij bijušas rūgtas un padarījušas dzīvi tumšu un rūgtu, nodzēsušas zālēs zelta lampas un sauli debesīs. Sāpēm bij tik dzeloņi, un ikviens dzelonis atrada viņa sirdi, bet nu viņām bij viegli balti ziedu spārni. Un viņš varēja raudāt un smaidīt, kā smaida sniegs pār dubļos nogrimušo zemi." |
10/9/17 11:40 pm - tā gadāsVonnegūta Lopkautuvē ir brīnišķīgi lakoniska, bieža replika "tā gadās". Man ļoti patīk tās ideja - tieši tik vienkārši var atbildēt uz patiesībā visu, jo nekas jau tā patiesi nav cilvēku rokās, lai lemtu vai ietekmētu, bet gan dažādās cēloņsakarībās. Tā man vismaz liekas. Tagad es tā teikšu biežāk."Es iemetu grāmatu vannā" "Tā gadās" (labi, ka tā patiesībā nenotika) |
Powered by Sviesta Ciba