Par nāvi.
Iz "Artēmio Krusa nāve"(Karloss Fuentess).

"Nekad netiku domājis, ko tādā reizē varētu izjust, un nekad man nenāca prātā, ka šādā likstā varētu iekulties es pats. Un tāpēc man nav nekādu tiesību izjautāt tevi, vai ne? Tu esi nogalinājis tāpat kā es, neka vērību nepiegriezdams. Tāpēc arī nevienam nav zināms, ko tādā reizē izjūt, un neviens nevar to pastāstīt. Ja no turienes varētu atgriezties, ja varētu pastāstīt, kāda ir sajūta, dzirdot zalvi un jūtot lodes caururbjot krūtis, seju. Ja būtu iespējams pastāstīt par to visu patiesību, mēs varbūt vairs nekad neiedrošinātos nonāvēt, nekad vairs... Bet varētu notikt arī tā, ka nāve kļūtu vienaldzīga... Iespējams, ka tā ir drausmīga... bet iespējams arī, ka tā ir tikpat dabiska kā piedzimšana... Ko mēs par to zinām, tu un es?
(..)
- Bet viss turpināsies pa vecam... Vai tu to nesaproti?... Saule tāpat uzlēks un norietēs, tāpat dzims puišeļi, lai gan mēs abi būsim kapā... Vai tu saproti to?
(..)
Kamēr sardzes kaprālis, kaut ko pusbalsī zem deguna dungodams, Krusu veda pie pulkveža, viņš juta pamostamies sen jau pieklusušās sāpīgās ilgas pēc Rehīnas, un viņu apskaloja rūgti salds atmiņu vilnis, kurš bija kaut kur dziļā slepenībā noplacis, bet tagad atkal uzbangoja, pieprasīdams, lai viņš saglabātu sev dzīvību, it kā mirušai sievietei būtu nepieciešamas dzīva vīrieša atmiņas un, tajās saglabājoties, kļūt par kaut ko vairāk nekā bezvārda ciematiņa bezvārda kapā tārpu izkremsti pīšļi.
(..)
-Tā, tur nu guļ jūsu mironīši.
Beidzot rīts atvēra savu zilgo acu plakstus pāri tuksnesim."