"...arī otrajā, trešajā, ceturtajā Muzikālās biedrības izrīkojumā, arī piektajā, sestajā un astoņpadsmitajā Pretīgā laikmeta gadā, priekos un dziļa izmisuma brīžos, pat vēlāk - līdz pēdējam elpas vilcienam šī izjūta vairs Franci neatstāja, un tā bija - tuva cilvēka izjūta(..) Pat mirstot bija prieks vērot viņu tuvojamies pa dubļaino bruģi - kā savādā nāves palēninājumā Franča redzokļu spoguļos kustas viņas slaidās potītes virs apkaltu riteņu nodragātajiem laukakmeņu kukuļiem. No sākuma līdz beigām viņa allaž bija svētki"
(I. Ābele "Klūgu mūks")