mans gadījums protams ir banālākais cilvēces vēsture
psihoterapeita hipotēze ira:
1) bērnībā neesmu saņēmusi mīlestību (vecāki mani mīlēja, bet ne tā kā man vajag)
2)līdz ar to no katra vīrieša es prasu vecāku mīlestību, kādu man neviens nesniegs
attiecības ir starp 2 pieaugušiem galu galā
es gan teicu, ka mani neviens nekad nav mīlējis, bet psiho teica, ka vīrietis sievieti mīl savādāk kā tēvs meitu
3) es nevaru atgriezties bērnībā un dabūt citus vecākus
4) VIENĪGAIS, ko es varu darīt - beigt lūkoties pēc mīlestības riņķī un sākt dot mīlestību, SEV
man jākonstruē mīlošie vecāki sevī iekšā, un jādod sev mīelstība, rūpes, jāizvirza savas vajadzības kā prioritāras, jāpieņem sevi kāda es esmu, jādāvina sev skaistas lietas, vispār fuck the rest
es tagad pilnīgi nezinu
sākums bija : aizgāju paēdu garšīgas pusdienas bez gaļas (es gaļu (un gaļēdājus) vispār nīstu, kāpēc es vispār to ēdu)
Una tagd es sev prasu kā mīlošs tēvs: ko tu gribi ? aizbraukt kaut kur,, viena,,, pavadīt dienas neplānojot,,, lasot,, raudot,,, dzerot,, klīstot pa krogiem,, skatoties kino,,,
bet es zinu, ka es to neizdarīšu,, jo nu ,,, bet es tak to varētu - pateikt auklei un bērnam ka man ir komadējums un ieveidot slepenu dāvanu no sava tēva (iekšējā)
3 dienas Londonā,, vai kur ?