paar matēm un bērniem un a'tbildību,, jeb papaudīšu ka es savu sāpi :)
10 gadus tu esi cīnījies, centies un pūlējies,,, lai bērns izaug gudrs, smuks un laimīgs,, vērīgs un zinošs, lai prot izteikties un analizēt un redzēt, un smieties ,,, lai satiek interesantus foršus cilvēkus, lai māk stāstīt stāstus, lai redz ķīnu un āfriku, lai izaug garīgi un fiziski veikls un vingrs, vesels un mozš, mīlēts un iegūst drošības sajūtu utt utt
un tā ir atbildība manā izpratnē: visvieglāk bērnu nosēdināt ar čipsu paku pie multenēm vai tamlīdzīgi, bet ir aizdomas, ka varētu tad izaugt resns un dumjš un skumīgs ,,, tāpēc bērnam tiek iespaidi un ceļojumi, prāts un miesa tiek vingrināts un attīstīts utt
beigās --- tiešām - smuka un gudra un visādi kruta meitenīte
un tad bērns 11- 12 gadu vecumā atskārš, ka māte tāda pelēka un dumja ! tāda atpalikusi un neko nejēdz ! tik STULBA !!! un absolūti nekavējas to paust !
un galvenais - bērns izaudzis TIK vērīgs, tik zinošs, tik ļoti prot izteikties un analizēt un redzēt, un smieties,,, un protams, ka anlizē, vēro un smejas par māmuļu - visās līnijās ! nu neviens nav par mani tā smējies, tā iron izējis, tā kritizējis - kā mans bērns,, ar manis pašas dotiem ieročiem !
un mani tas aizskar jā, jo tieši sīs bērns redz manas vājās vietas vislabāk un prot iedzelt kā skorpions
un tad es domāju vo - būtu sēdējis ar čipsu paku pie multenēm vai vispārnezinkur !!! resns un dumjs un skumīgs ,,, tad šitā ar maani nerunātu ! teiktu Mīļā māmiņ !!!
nuja, es ceru, ka šis periods pāries, tagda tāda normāla rozā briļļu krišana