šīsdienas tēma tātad ir: atbalsts (krii un fanija)

cilvēki mani atbalstījuši 100% un absolūti vienmēr un pat nav mēģinājuši atrunāt (iespējams, ka ne visi, iespējams, ka es neatbalstītājus pat nepamanu)
sākot ar māmuļu,,, beidzot tagad ar pāris draugiem un vīrieti (un joprojām māmuļu)

kaut gan mani lēmumi dažkārt bijuši tādi mazliet disputabli (te es sāku rakstīt, tad deletēju,, nu kaut vai studijas aiz mīlas lauksaimniecības akadēmijā ,,, vai divreiz studiju pamešana -arī aiz mīlas,, grūtniecība zviedru zemē studējot,,, vai plastiskā operācija apžēliņ! ,,, utt,,)

jā, mani neviens un nekad nav mēģinājis pārliecināt, ka tās nav pašas prātīgākās mūža izvēles

jā, un es nezinu, vai tā ir pareizā taktika - atbalstīt absolūti vienmēr

es tikai ļoti ļoti esmu pateicīga savai mātei, ka viņa nekad nav mēģinājusi mani atrunāt, pat nekad nav apspriedusi manus lēmumus,
jau no 12 gadiem es tikai pateicu: es gribu braukt tur un tur, un man tika iedota nauda un viss, pat arī tad ja naudas nebija vispār

mani māc sīkas aizdomas, ka - jā, es nebūtu izdarījusi savas kļūdas, bet es nebūtu izdarījusi neko citu, mani māc baisas aizdomas, ka bez šīm kļūdām es būtu neirotiska un nerealizējusies īdētāja, kas krīt uz nerviemn sev un citiem

jā, arī savu meitu es atbalstīšu vienmēr un absolūti vienmēr,, nu tagad viņai ir divas jūrascūkas, viņa jāj un jau ir nobumsījusies lejā no zirga utt
visas viņas idejas tiek piepildītas, es nezinu, man ir sajūta, ka tas ir vienīgais vecāku pienākums - parādīt, ka nekas nav neiespējams, viss ko tu gribi, ir iespējams,, un cilvēki tevi atbalstīs aboslūti vienmēr