печально быть антисоциальным - vecums un garīgums

kā cilvēks ar, iespējams, vairāk tām sāpēm, es teiktu, ka vispirms vai paralēli ir vajadzīga terapija. like, meditācijas uzdevums ir vilkt visu gaismā - ja meditācija darbojas, viss nāk uz āru. un ja tu neproti ar to savu sāpi būt, tu viņu instinktīvi močī atpakaļ tumsā, kas ir totāli kontraproduktīvs pasākums. vai arī izveido mentālos apvedceļus - tipa redzu, bet nejūtu. odnako patiesa transcendence notiek tikai izaugot CAUR: tev tavās sāpēs ir jāieiet iekšā, tev tās ir jāatļauj, jāizjūt, jāizlaiž caur savu ķermeni (fizisko un garīgo) kā caur filtru, līdz all that remains ir vnk - izelpa. jo ultimately it's all just energy, right? kad sāpes neapkabina ar pārliecību bļembām, tās vnk plūst - cauri. pain is energy, joy is energy, all of it. and the game is letting it MOVE. non-attachment imo simply means that i don't hold on to whatever form this energy takes - kā deja, tu nepieķeries vienai kustībai, nesastingsti vienā pozā, bet ļauj vienai formai pārplūst otrā again and againa and again. taipat laikā izjūtot katru līdz pēdējai niansei.

(Reply to this) (Thread)

Aha! Paldies. Tad es dejas prasmi arī varētu izmantot. Jo tur atlaist un tomēr kontrolēt vienlaikus māku ar katru gadu labāk.
Un liekas sakarīgāki cilvēki, kas deju izmanto garīgai izaugsmei.

(Reply to this) (Parent)

Tu domā, ka man vajag psihoterapiju, lai turpinātu? Ka citādi nesaņemšos, vai ka tā būs ātrāk?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

atkarīgs no tavas spējas palikt ar tavām ciešanām. like, es ar savām bērnības traumām nekādi imo nebūtu varējusi tā vnk tagad būt no zila gaisa, atļaut sev just to visu, jo visa mana personība bija iekārtota ap šo sāpju apspiešanu, kas tolaik bija izdzīvošanas jautājums. tagad savukārt, kad parauj process uz augšu tās dziļsāpes, I'm fine feeling it, I'm fine with feeling my pain, every last drop of it visās niansēs. whereas I sure as hell wasn't 15 yrs ago. and I also know how to let go of it, how not to make it into an identity, kas ir terapijas nopelns.

vai to var iemācīties tikai caur meditāciju? noteikti, ka var.
ķermeniskās formas (ošo) kā reiz rauj tieši visu šito ārā, taču ne vienmēr piedāvā kognitīvu integrāciju. ar sēdošajām savukārt ir risks, ka tu izveido tādu mentālo kabatu, kur tu tipa redzi savas emocijas, bet neļauj sev tās just.

in short, imo vnk jāskatās - ja kkad izvelk kko ārā, kur tolkom nesaproti, wtf, un tas ir un spiež uz tevis un nemainās īsti, tad ir vērts ar kādu parunāt. tāpat arī, ja baigi meditē, meditē bet īsti iekšā nekas nekust, veidojas tāds savāds sastingums. bet kamēr process plūst pats no sevis, tikmēr baigi balstīties nav jēga.

vismaz tas ir apmēram tas, ko saprotu no savas mices pieredzes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

wtf ir tas "mices", lol, nezinu 😆

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mice izrāvās no zemapziņas; vai arī micēlijs. viena no manām jaunākajām teorijām ir, ka šo planētu kontrolē nevis baktērijas, kā intuitīvi varētu likties, bet sēnes. Lielākie dzīvie antīko organismi, kas ir gan dzīvnieki, gan augi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

true dat! 😆 Bet skaidrojums, protams, ir tik triviāls kā autogurķis. vien neatminu, kas par iespraudumu tur bija iecerēts oriģināli.

(Reply to this) (Parent)

ekhem, tāpat "balstīties" ir baKstīties

(Reply to this) (Parent)

man likās, ka es ar lielāko daļu "bērnības" un citu traumu esmu ticis galā. Katrā ziņā neveļas ārā nekas konkrēts/runājams. Bet trauksmes sajūtas ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā visa ir spirāle - mēs kustamies ap to pašu centru, caur to pašu purvu spirālveidīgi uz augšu - again and again caur to pašu, bet nedaudz citādi ik reizi.

pamatmotīvi nemainās, mainās atkārtojumu skaits un no tiem rezultējošamies izpratnes un pozicionējumi, materiāla ķepīgums, tā sacīt.

ou, vēl ir tāda burvīga lieta kā ēna, kas vislaik mainās.

īsāk sakot, best trip I never paid for 😆

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ēna?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

izstumtie sevis aspekti, all the "not me" parts of me.

(Reply to this) (Parent)

bet labi, es novirzījos no tēmas. for what it's worth, man trauksme liekas 100% veselīga reakcija ;) u know, kā pats teici - just sit with it, ieksaties acīs, welcome it, allow it - to be, to move - through.

(fonā mārlijs :D much love!)

(Reply to this) (Parent)

Piedošan, ka es te atkal ar saviem gēniem iejaucos, bet man tāds periods.

Īsais komentārs: trauksmes sajūtām ne vienmēr ir psiholoģisks, bet iespējams tīri bioloģisks pamats un reizēm tas ir redzams DNS

Garais: tā kā esmu uzsēdusies uz sava atšifrētā DNS, tad saprotams, paskatījos, kas tur parādās saistībā ar neirotransmiteriem. Tad nu izrādās, ka man, piemēram, ir tāds gēnu variants, pie kura ir paaugstināta metilācijas enzīmu aktivitāte, kas nozīmē, ka viņi saražo visai lielu daudzumu brīvo metilgrupu, un reakciju ķēdītes rezultātā saražo pārspīlēti daudz dopamīna ( iespējams arī epinefrīnu un norepinefrīnu). Pārāk daudz dopamīna = trauksme. Pozitīvā puse ir, ka pie pozitīvām pieredzēm ir spēcīgs dabiskais "high" :) Un tad lietas sarežģī tas, šie pāraktīvie enzīmi "apēd" pārāk daudz B12 vitamīna (jo vienā no formām tas ir metilgupu donors), bet tas ir vajadzīgs arī citiem procesiem. Tad nu it kā būtu papildus jālieto B12, bet, ja lietoju to formu, kurai metilgrupa, un kas ir standarts B vitamīnu tabletēs, tas tikai var izraisīt lielāku trauksmes risku. Bet B12 kā reiz iesaka lietot, gan pie trauksmes, gan depresijas... manā gadījumā tā var problēmu padarīt tikai lielāku un galīgi iebraukt auzās. Tas, protams, tikai viens individuāls piemērs, bet, ja nav psiholoģisku cēloņu un mistika nepalīdz... varbūt pie vainas ir vecā labā bioloģija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Metilēšanas enzīmi metilē nukleotīdu bāzes nevis ražo metil radikālus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, neizteicos korekti... nevis ražo brīvās grupas, bet veicina to pāriešanu no donora uz saņēmēju
Neesmu iedziļinājusies, kurus enzīmus konkrēti visā procesā tie gēnu varianti ietekmē

(Reply to this) (Parent)

Jā, nu šīs lietas ir dikti sarežģītas, vismaz man. Tā kā tie ir neirotransmiteri, tad to daudzums īsti neko nenozīmē: tas praktiski nav mērāms (nē, paldies regulāru smadzeņu punkciju negribu), salīdzināt ar citiem cilvjiem (žurkām, kāmīšiem, posmkājiem) ar daudz neko nedod, hormoniem ir daudz funkciju vienlaikus, un tie iedarbojas uz citu hormonu ražošanu, aktivizāciju, apspiešanu, uttt... tas ir kā žonglēt ar miljoniem dažādu krāsu bumbiņu.

Ietekmēt es varu to, ko apzinos, ar cerību, ka apzinātā daļa ietekmēs neapzināto, kas savukārt ietekmēs bioloģiskos procesus.

Nu un protams foršās vielas baudīt, bet šajā gadījumā izvēlējos nelietot. Citiem ieteiktu sēnes+garīgo skolotāju, bet es sev skolotāju vēl neesmu atradis. Un sēnes mājās nav, kā arī es tiešām ticu, ka pagaidām man jūtīguma pietiek.

(Reply to this) (Parent)

nedaudz cita tēma, bet tu varētu saprast/izjust

man dažreiz liekas, ka man tie dopamīna receptori ir pasvilināti. tas spēcīgais dabiskais high ir radījis situāciju, ka šādas tādas sajūtas vairs neierosina.

un kad cilvēki runā par labāko seksu dzīvē, un kad viņiem rodas atkarības, es pie sevis nodomāju, ka tas ir mīļi, bet ne tuvu labam seksam.

vai var pārdozēt dabiskā ceļā? neatgriezeniski?

un intuitīvi es cenšos izvairīties cik vien varu, jo atkal, jo lielāks jūtīgums, jo vairāk saskrien galvā alternatīvie scenāriji, trauksmes, utt.utpr. Man liekas es dažreiz čakarēju cilvēku emocijas tikai ar to vien, ka esmu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Diez vai pārdozēt, bet varbūt pierast pie augstās devas?
"Pieradums" atkarībās ir receptoru jūtīguma mazināšanās rezultāts? nezinu

Es atkal pie sevis spekulēju, vai augstāki "high"gadījumā nelielk "lows" šķist relatīvi zemākiem...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tolerance. bet tolerance parasti samazinās ar laiku.
un otrā tēze varētu būt. jo mēs jau salīdzinam. tā salīdzināšana dažādas problēmas rada :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un kas ir tolerance bioloģiski?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ka pie tās pašas devas atkārtoti lietojot samazinās reakcijas spēks.
Piemēram, ja no vienas krūzes kafijas es svīstu, lēkāju apkārt mirdzošām acīm un spamoju cibā; tad izdzerot pēc pāris stundām vēlvienu, es tikai neiemigšu.
Savukārt, nākamajā dienā, kad tolerance samazinās, atkal kafija iedarbosies.

Tapēc hroniskiem lietotājiem vajag lielākas devas un tāpat nepalīdz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un kāpēc ir mazāks reakcijas spēks?
es nezinu, kāds bioķīmiskais process tas ir...

Bet nu, ja par iepriekšējo, tad doma tāda, ka tev varētu būt tolerance pret augstu dopamīnu un grūti atrast vidusceļu stap toleranci=nekas neiepriecina un pārliekū jūtīgumu=trauksme?

(Reply to this) (Parent)