печально быть антисоциальным - Post a comment

ieva

09:42 am

kā cilvēks ar, iespējams, vairāk tām sāpēm, es teiktu, ka vispirms vai paralēli ir vajadzīga terapija. like, meditācijas uzdevums ir vilkt visu gaismā - ja meditācija darbojas, viss nāk uz āru. un ja tu neproti ar to savu sāpi būt, tu viņu instinktīvi močī atpakaļ tumsā, kas ir totāli kontraproduktīvs pasākums. vai arī izveido mentālos apvedceļus - tipa redzu, bet nejūtu. odnako patiesa transcendence notiek tikai izaugot CAUR: tev tavās sāpēs ir jāieiet iekšā, tev tās ir jāatļauj, jāizjūt, jāizlaiž caur savu ķermeni (fizisko un garīgo) kā caur filtru, līdz all that remains ir vnk - izelpa. jo ultimately it's all just energy, right? kad sāpes neapkabina ar pārliecību bļembām, tās vnk plūst - cauri. pain is energy, joy is energy, all of it. and the game is letting it MOVE. non-attachment imo simply means that i don't hold on to whatever form this energy takes - kā deja, tu nepieķeries vienai kustībai, nesastingsti vienā pozā, bet ļauj vienai formai pārplūst otrā again and againa and again. taipat laikā izjūtot katru līdz pēdējai niansei.