es par to, kas no interpunkcijas ir lietderīgs, kas atvieglojošs, kas estētisks un kas traucējoš.
manuprāt, latviešu rakstu valoda, kā atsevišķa būtiska daļa ir beigusies. tagad tas ir izņēmums.
man šķiet, ka lielākā daļa no interpunkcijas ir lietderīga/atvieglojoša, t.i., lieko lietu nemaz nav tik daudz (vai, pareizāk, tās, kas šķiet liekas kontekstā A, var nebūt liekas kontekstā B, un saprast, kurš konteksts tas ir - iztēloties iespējamos lasījumus un pārliecināties, ka nevar būt pārpratumu - , faktiski ir sarežģītāk nekā vienkārši ielikt komatu).
a kāpēc beigusies latvju rakstu valoda? tbš kāpēc tieši tagad, nevis agrāk - ņemot vērā to, ka tieši šobrīd ļoti būtiska daļa no komunikācijas notiek rakstiski, nevis mutiski - ar visiem izrietošajiem pārpratumiem? rakstu valoda ir izņēmums laikā, kad lielākā populācija var atļauties nemācēt lasīt un rakstīt un no tā necieš, tagad rakstu valodas prasme pat nav obligāta, tā ir pašsaprotama.
ai, nez. es laikam pārāk daudz esmu lasījuši tipa šitādus tekstus:
http://www.calis.lv/forums/tema/18114648-gribu-sevi-saprast/ lai spētu pavilkties no domas, ka vajadzētu padarīt esošo gramatiku saprotamāku. vot piedāvā man tekstu, kurš būtu saprotamāks no tā, ka neizmanto gramatiku, kāda tā ir tagad, padiskutēsim :)
manuprāt vairs nav pietiekami liela valodas korpusa, ko varētu saukt par literāro valodu. to 20. gs. mākslīgi uzturēja.
rakstu valoda ir, bet tā ir sasmalcinājusies dažādās atšķirīgās formās.
nevar vairs vienkāršoti teikt, ka ir "sarunvaloda", "literārā valoda", "dialekti/izloksnes" un "žargoni". ir daudz atšķirīgas rakstu formas.
man patika tā perversija tavā pirmajā teikumā. lielisks piemērs tam, cik bezjēdzīgas ir liela daļa pieturas zīmju.
mans viedoklis ir ka labāk pavadīt gadus skolā un iemācīties kā valodu lietot un tad rakstīt skaistā valodā ar "nepareizu" interpunkciju, nekā pavadīt gadus apgūstot mākslīgu sistēmu, kas ierobežo un vēlāk "pareizi" nerakstīt neko. ka bērnībā skolā nevajadzētu pavadīt laiku zubrot perversas sistēmas. nu, varbūt, zolīti ir jēga ;) un futbolu. tomēr nenoteikt ne vienu ne otru par obligātu vairāk kā pāris mēnešus.
manuprāt, nekad nav bijis nekāda tāda literārās valodas korpusa, which is good. Tāds valodas korpuss varētu būt latīņu valodai vai citām, kuras mēs apzīmējam kā "mirušas". Valodnieki nodarbojas ar to, ka atrod sistēmu dabiskā verķī - tas ir tieši tikpat jokaini/vajadzīgi kā dakteru mēģinājums pateikt "šitā ir gremošanas sistēma, šitā ir nervu sistēma" - noderīgi zinātnē, praksē nevienam tas nav īpaši jāzina, lai varētu ēst un nervozēt. Tbš vajag zināt tikai savas gremošanas/nervu sistēmas vājās vietas, bet tas arī viss.
par skolu - sure. Bet tā jau ir izglītības sistēmas (vai skolotāja prasmes) lieta. Bez tam - skaistai valodai nāk līdzi gandrīz vai pareiza interpunkcija, ko var novērot bērniem, kas daudz un labprāt lasa. Un nav jau tā, ka cilvēks nevar at-iemācīties lietot gramatiku tā, kā pieņemts - reku mākslinieki arī var samācīties, kā zīmēt perspektīvē, un pēc tam bliezt augšā pusabstrakcijas, un nekas viņiem no tā nesāp.
Mācīt pareizu interpunkciju, vispirms iemācot valodas izpratni - kruta, es esmu par. Nahrenizēt gramatiku tikai tāpēc, ka to māca pamatskolā - čota drusk perebors, ne? :)
es ne par nahrenizēt interpunkciju, bet ar slotu dzīt iekšā tikai nelielu pamatu. pārējo pēc izjūtas. man liekas, ka ja normālu bērnu sacerējums raibin izraibināts ar labojumiem, tā ir valodas likumu attīstības, nevis bērnu attīstības problēma.
un papildjautājums. cik daudz laika tu esi veltījusi 1) apgūstot interpunkciju 2) labojot tekstā interpunkciju 3) sašūtot par nepareizu interpunkciju brīžos, kad nav šaubu, ko autors ir gribējis pateikt?
1) apgūstot salīdzinoši maz (kādas 5 stundas pamatskolā man bija noderīgas + kādu nedēļu vai divas pašmācības ceļā urbu angļu interpunkcijas atšķirības)
2) labojot - pietiekami daudz, darbs tāds. bet citu tekstā interpunkciju. savā tikai tad, ja 5x pārrakstu vienu teikumu un pēc tam sanāk kišmišs
3) tikai darba ietvaros, un tad, ja man šķiet, ka cilvēkiem būtu jāzina labāk... vai arī kāds atļāvies nepareizi ielabot man komatu :D
a piemērs ir klasisks piemērs tam, ka nesakārtota domāšana <=> nesakārtota izteiksme (ar atsevišķiem izņēmumiem); tbš lielākajā tiesā gadījumu interpunkcija nobrūk fundamentāli tad, ja cilvēks pats nesaprot, ko grib pateikt. vismaz ciktāl esmu strādājusi ar tekstu, man šāda sakarība ir uzpeldējusi. sakārto domāšanu - sakārtojas arī teksts, izņemot dažus gļukus, kas jebkuram cilvēkam parādās, bet tie ir tik individuāli, ka uz to bāzes mainīt likumus būtu teju neiespējami.
tieši tā; murgainu tekstu ar pareiziem komatiem neuzlabosi, savukārt, skaidrā izteiksmē tie neko daudz nedos. ja liekas, ka dos, ieliec! atļaujošā interpunkcija, nevis tā, kas izriet no abstraktā sintakses koka, if you know what i mean.
http://en.wikipedia.org/wiki/Abstract_syntax_tree
Manšķiet (bet neesmu 100% pārliecināta), ka valodām lielos vilcienos ir divi veidi:
1) valodas, kurās ir stingri noteikta vārdu kārtība teikumā un tāpēc ir iespējams samazināt pieturzīmju skaitu, jo tāpat visu var saprast, bet nekādā gadījumā nedrīkst mainīt vārdu kārtību. Piemēram, vācu un angļu valoda: The ball that the boy threw hit the dog. Neviena komata, teikums saprotams, bet vārdu kārtību mainīt nedrīkst. ("The ball the dog hit threw the boy" nenozīmē to pašu.)
2) valodas, kurās ir fleksibla vārdu kārtība, bet locījumi un interpunkcija piešķir tiem nozīmi teikumā. Piemēram, Bumba, ko meta zēns, trāpīja sunim. Zēna mestā bumba trāpīja sunim. Sunim trāpīja bumba, ko meta zēns. Bumba, ko zēns meta, sunim trāpīja.
Un, īsi izskatoties, nevar dabūt vienu, nemaksājot ar otru - vai nu ir fleksibla vārdu kārtība UN stingra interpunkcija, vai vaļīga interpunkcija UN stingra vārdu kārtība.
nunu; 1) interpunkcija kompensē intonāciju trūkumu. 2) tad kad ir pavadīts darbs iemācoties noteiktu shēmu, tā var atvieglot lasīšanu. es kļūdījos par gramatiku; es domāju interpunkciju.
apskatīju piemēru, bet ne jau interpunkcija ir galvenā problēma, šai izteiksmē :) manuprāt. tev liekas savādāk?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}