manuprāt, nekad nav bijis nekāda tāda literārās valodas korpusa, which is good. Tāds valodas korpuss varētu būt latīņu valodai vai citām, kuras mēs apzīmējam kā "mirušas". Valodnieki nodarbojas ar to, ka atrod sistēmu dabiskā verķī - tas ir tieši tikpat jokaini/vajadzīgi kā dakteru mēģinājums pateikt "šitā ir gremošanas sistēma, šitā ir nervu sistēma" - noderīgi zinātnē, praksē nevienam tas nav īpaši jāzina, lai varētu ēst un nervozēt. Tbš vajag zināt tikai savas gremošanas/nervu sistēmas vājās vietas, bet tas arī viss.
par skolu - sure. Bet tā jau ir izglītības sistēmas (vai skolotāja prasmes) lieta. Bez tam - skaistai valodai nāk līdzi gandrīz vai pareiza interpunkcija, ko var novērot bērniem, kas daudz un labprāt lasa. Un nav jau tā, ka cilvēks nevar at-iemācīties lietot gramatiku tā, kā pieņemts - reku mākslinieki arī var samācīties, kā zīmēt perspektīvē, un pēc tam bliezt augšā pusabstrakcijas, un nekas viņiem no tā nesāp.
Mācīt pareizu interpunkciju, vispirms iemācot valodas izpratni - kruta, es esmu par. Nahrenizēt gramatiku tikai tāpēc, ka to māca pamatskolā - čota drusk perebors, ne? :)
es ne par nahrenizēt interpunkciju, bet ar slotu dzīt iekšā tikai nelielu pamatu. pārējo pēc izjūtas. man liekas, ka ja normālu bērnu sacerējums raibin izraibināts ar labojumiem, tā ir valodas likumu attīstības, nevis bērnu attīstības problēma.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}