1) apgūstot salīdzinoši maz (kādas 5 stundas pamatskolā man bija noderīgas + kādu nedēļu vai divas pašmācības ceļā urbu angļu interpunkcijas atšķirības)
2) labojot - pietiekami daudz, darbs tāds. bet citu tekstā interpunkciju. savā tikai tad, ja 5x pārrakstu vienu teikumu un pēc tam sanāk kišmišs
3) tikai darba ietvaros, un tad, ja man šķiet, ka cilvēkiem būtu jāzina labāk... vai arī kāds atļāvies nepareizi ielabot man komatu :D
a piemērs ir klasisks piemērs tam, ka nesakārtota domāšana <=> nesakārtota izteiksme (ar atsevišķiem izņēmumiem); tbš lielākajā tiesā gadījumu interpunkcija nobrūk fundamentāli tad, ja cilvēks pats nesaprot, ko grib pateikt. vismaz ciktāl esmu strādājusi ar tekstu, man šāda sakarība ir uzpeldējusi. sakārto domāšanu - sakārtojas arī teksts, izņemot dažus gļukus, kas jebkuram cilvēkam parādās, bet tie ir tik individuāli, ka uz to bāzes mainīt likumus būtu teju neiespējami.
Manšķiet (bet neesmu 100% pārliecināta), ka valodām lielos vilcienos ir divi veidi:
1) valodas, kurās ir stingri noteikta vārdu kārtība teikumā un tāpēc ir iespējams samazināt pieturzīmju skaitu, jo tāpat visu var saprast, bet nekādā gadījumā nedrīkst mainīt vārdu kārtību. Piemēram, vācu un angļu valoda: The ball that the boy threw hit the dog. Neviena komata, teikums saprotams, bet vārdu kārtību mainīt nedrīkst. ("The ball the dog hit threw the boy" nenozīmē to pašu.)
2) valodas, kurās ir fleksibla vārdu kārtība, bet locījumi un interpunkcija piešķir tiem nozīmi teikumā. Piemēram, Bumba, ko meta zēns, trāpīja sunim. Zēna mestā bumba trāpīja sunim. Sunim trāpīja bumba, ko meta zēns. Bumba, ko zēns meta, sunim trāpīja.
Un, īsi izskatoties, nevar dabūt vienu, nemaksājot ar otru - vai nu ir fleksibla vārdu kārtība UN stingra interpunkcija, vai vaļīga interpunkcija UN stingra vārdu kārtība.