gandrīz patiesa ([info]skyhell) rakstīja,
@ 2009-07-06 16:21:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
mežāži+sapņi
Ar Mežāžiem ir tā- viņi ir ļoti pacietīgi (daudz pacietīgāki kā citi) un ilgi klusē (bieži vien vispār tā arī neko nepasaka), bet tiklīdz tiek pārkāpta viņiem vien zināmā robeža, tā atpakaļ ceļa nav un piedots netiks nekad..
Katrā gadījumā tā noteikti ir ar mani un ir novērots ar vēl dažiem Mežāžiem- mēs vnk esam kā tāda slepena biedrība, kuru patiesībā saprot tikai otrs tāds pats radījums:)

Vnk Mīlulis vakar uzvaicāja, vai tas kariņš ar viņa māti nekad nebeigsies, uz ko es varēju atbildēt, ka es viņu cietu 2 gadus un tad mana robeža tika pārkāpta. Pati vainīga un arī viņš pats vien vainīgs, ka ļava tik tālu aiziet..

Toties pēc šādas sarunas redzēju zīmīgu sapni- kārtējo reizi bija laulību diena un šoreiz mēs pa īsto salamājāmies, nu tā kā esam klieguši tikai 1x pa šiem 4,5gadiem. Tad nu sapnī izšķīrāmies un pagāja kāds laiciņš līdz atkal satikāmies, šoreiz atkal baznīcā, bet ne kāzās. Skatoties uz viņu jutu ritīgas sāpes, bet ne tādēļ, ka neesam kopā un ne arī tādēļ, ka tās izrādījās viņa mātes bēres, bet vnk man bija slikti, jo viņam bija slikti. Tad nu mēs kkā neveikli satikāmies, sākām runāt un sajutāmies ritīgi tuvi, viņš mani bildināja un bijām patiesi laimīgi.. Apprecējāmies. Sapņa beigas.

No rīta pamodos un nosmēju- re, pat sapnī redzu, ka varētu būt ļoti laimīgi, ja nebūtu viņa mātes. Tas nenozīmē, ka vēlu viņai nāvi, bet vnk gribētu, lai viņa mūsu attiecībās nekad nebūtu bijusi un arī turpmākajā dzīvē nebūtu, bet tas nu nav iespējams. Ja vien nepārceltos uz dzīvi ārzemēs un tādēļ redzētu viņu max 1x gadā, bet tā kā man tracina pat viņas regulārā zvanīšana dēliņam, tad tas neko nelīdzētu.
Diemžēl.

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]dveselite
2009-07-06 17:18 (saite)
Par mežāžiem prakstiski viss ir taisnība. Es ar tai pulciņā ;)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]skyhell
2009-07-06 17:42 (saite)
esi sveicināta slepenājā biedrībā;)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]pomegranate
2009-07-07 11:57 (saite)
Tas izklausās šausmīgi. Es pat nespēju iztēloties, kā tu tiec galā. Ja man tā māte kristu uz nerviem un tiešā vai netiešā veidā bojātu dzīvi, es šaubos, vai varētu vēl saprecēties un būt ar viņu rados. Tev ir iekšas!
P.S. Un rādās, ka tas vīrietis ir tiešām tā vērts.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]skyhell
2009-07-08 12:21 (saite)
Agrāk bija smagāk, bet tagad es vnk maksimāli izvairos ar viņu kontaktēties un man ir pilnīgs po, ko par to domā viņa vai Mīļotais. Es piekrītu
tikties tikai tad, ja tieku iedzīta strupceļā un nekas cits neatliek. Patiesībā es pati brīnos, ka jau sākumā nepasūtīju Mīļoto ar visu viņa māti 3 mājas tālāk, bet mīlestība laikam noturēja.. Katrā gadījumā zinu, ka mūsu attiecības ar Mīļoto būtu tuvākas un labākas, ja viņa māte nebūtu pielikusi savu pirkstu, bet es vēl naivi ceru, ka atgūsim pazaudēto..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ezhucs
2009-07-08 23:33 (saite)
Ja godīgi, tieši gribēju uzdot tiešu tādu pašu jautājumu par to precēšanos un būšanu rados ar "jauku" vīramāti. Jo, varbūt atminies, tad mana situācija ir līdzīga, par riebīgāka, jo ar viņa muterīti vispār nerunāju un izliekos, ka nepazīstu pat deguna priekšā, un mans puisis pats arī ar viņu vairs nerunā. Bet tas fakts kā tāds kkā novērš domas no precībām, gribētos, lai viss būtu jauki un lai mēs kopīgi brauktu arī pie viņa ģimenes - vecākiem, ne tikai manējiem. Sajūta, ka viņu kkā nošķiru nost. Varbūt vari padalīties savās domās par šo visu? Un par laulībām, vai tev nebija līdzīgu pārdomu - par to braukāšanu pie viņa ģimenes utt?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

garš penteris te sanāca
[info]skyhell
2009-07-09 10:23 (saite)
Pirmkārt jau es neuzskatu, ka laulības nozīmē būšanu rados ar viņa māti- man laulības ir jaunas ģimenes veidošana ar Mīļoto un pārējie ir vnk līdzcilvēki. Es neteikšu, ka viņa māte ir mana ģimene, tādēļ tā "saradošanās" man neko nenozīmē.
2) Man viņa jau ļoti sen ir NEKAS, tādēļ es būtu laimīga, ja man nebūtu jābrauc ciemos un tāpat man arī ļoti patiktu , ja es tā vnk varētu viņu nošķirt nost, bet diemžēl viņa ir pielipusi kā dadzis un visu laiku "dūjo" man/mums apkārt- kad mēs atbrauksim, kā mums iet utt. nekad acīs viņa neko sliktu nav teiksusi un tas man riebj daudz vairāk, jo ja viņa reiz pateiktu visu, ko domā, tad es savukārt varētu kā ar nazi nogriezt un viņu izsvītrot no savas dzīves.
3) Godīgi sakot, man reizēm liekas, ka mēs vēl neesam izšķīrušies tikai tādēļ, ka manī ir spīts un viņa māti tik laimīgu es netaisos padarīt:) Vispār drīz mums paliks 5 gadi un man jau liekas galīgi glupi visu izbeigt un neprecēties tikai tādēļ, ka viņa māte ir bik ar novirzēm, jo ja nebūtu manis, tad arī cita meitene viņas dēliņam nebūtu gana laba. Vnk viņu dzimtā ir tā kkā pieņemts, ka vedeklas neieredz, tādēļ viņa brālēna sieva man ir liels atbalsts, jo viņa ir izgājusi daudz lielākai ellei cauri- mani vēl bik pasaudzēja:) Es vnk no viņu radu saimes izvēlos sev labākos un tos arī turu cieņā, bet pārējie...
4) Vienīgais par ko es tiešām laulību sakarā esmu šaubījusies ir bērni. Ja agrāk es gribēju bērnu, pat veselus 2, tad tagad man ir tik tiešām bail, ka tiklīdz mums būs bērns, tā viņa māte sāks uzskatīt, ka viņai ir tiesības pie mums ciemoties nu ļooooti regulāri un ka viņai vispār ir kkādas tiesības iejaukties mūsu ģimenē. Tajā pašā laikā es domāju, ka varbūt es vnk vēl tik ļoti bērnu nemaz negribu, ja jau viņa māte tam ir kā iemesls, jo gan jau es prastu viņai norādīt savu vietu:)
5) Man liekas glupi neprecēties ar kādu tikai mātes dēļ, jo īpaši tādā situācijā kā Tev- kā nekā nav mātes, nav problēmu;)

p.s.- un es vispār cenšos būt kaut cik jauka tikai tādēļ, ka apzinos, Mīļotajam tas viss ir grūti un sāpīgi, bet varbūt Tavs draugs tieši pretēji ir priecīgs, ka ticis no mātes prom- arī tā var būt!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Nodzēsts puksts)
Re: garš penteris te sanāca
[info]skyhell
2009-07-10 11:06 (saite)
Mums viss ir tik savstarpēji uķi-puķi, ka svētku pasēdēšanas ir ļoti jaukas un var pat teikt- sirsnīgas..
Pirmie 2-3 gadi bija smagi, jo viņa vienmēr ir izturējusies kaut cik cilvēcīgi, bet aiz muguras ir gājis vaļā pa nopietno- sākot ar to, ka es viņas dēlu nemīlu, ka gribu viņa naudu (smieklīgākais, ka mašīna un dzīvoklis pieder man, arī rēķinus maksāju es un tam viņš nav man vajadzīgs;)), beidzot ar to, ka esmu par resnu, negudru un vispār galīgi garām. To visu ir dzirdējis Mīļotais, ne es pati, jo acīs jau man neko tādu nesaka. Izjutusi es esmu vairāk darbībās, kad sākot draudzēties, viņa rāva tel.vadu ārā, tādā veidā mūs atvienojot, lai nerunājam un vēl visādas stulbības. Es to centos ignorēt un būt jauka, pakalpot, kad nepieciešams, bet pēc reizes, kad biju visu dienu pavadījusi divatā ar viņu, vadājot pa visādiem ārstiem un viņai izdabājot, un viņa nākamajā dienā atkal metās virsū dēliņam ar to, cik es esmu slikta, man pietika. Tajā dienā es vnk nogriezu kā ar nazi un viņa palika par tukšu vietu. Attiecīgi arī Mīļotajam pateicu, lai viņš izvēlas, vai nu šķiramies, vai viņš novelkt robežu un neļauj mātei par mani tā runāt. Nu tagad kādu 1,5 gadu ir miers un viņa izsakās tikai reizēm. Var just, ka viņas attieksme ir izmainījusies, nezinātajam pat liktos, ka ir ļoti labas attiecības mūsu starpā, bet patiesību jau mēs abas zinam un nedomāju, ka es viņai kādreiz iepatikšos, tāpat arī es diezvai kādreiz sākšu viņu cienīt.
Kāzās viņa, protams, būs un patiesībā nedomāju, ka ir pareizi neaicināt- labāk, lai pati izlemj, ne? Tāpat arī nekad neesmu uzskatījusi, ka jāliek izvēlēties es vai māte. Runājot par kāzām- Mīļotā brālēnam ar sievu bija daudz smagāka situācija, jo pret viņu attiecībām bija viss brālēna radinieku klans un viņi savas attiecības slēpa 2 gadus līdz nolēma precēties un "iziet" gaismā, tad nu tikai viss pa īsto sākās.. Sākot, ar nolādēšanu un beidzot ar atklātiem draudiem, bet redz tik un tā apprecējās un māte kāzās bija aicināta. Viņa gan bija pateikusi, ka nenāks, bet tomēr apjēdza cik tas būtu stulbi un kāzās ieradās, tas gan nenozīmē, ka vedekla ir pieņemta un netiks nekad, bet vnk varbūt tomēr ir māte jāaicina, lai kāda viņa būtu, tomēr dzemdēja un izaudzināja to cilvēku ar ko esi kopā un laikam jau labi to izdarīja, ja jau gribētu ar viņu saistīt visu dzīvi:)

Un par tiem bērniem, es arī nedomāju, ka vajag aizliegt tikties ar saviem mazbērniem. Mani vairāk baida, ka viņas būs krietni vairāk manā dzīvē- es labprāt aizvestu bērnus pie viņas un pati laistos lapās, bet tā jau nebūs, man vnk nāksies ar viņu kontaktēties ļoti regulāri, nevis 4-6x gadā kā tas ir tagad un tādēļ es tagad neesmu gatava bērnam, jo neesmu tik morāli gatava "biedroties" ar viņa māti.
Katrā gadījumā par mani sliktu viņa ir runājusi ne tikai ar dēliņu un savu draugu, bet arī māsu un Mīļotā omi un gan jau arī ar draudzenēm un vēl kko, bet man ir pilnīgs po, līdz ar to iesaku neuztraukties, ko viņa citiem par Tevi stāsta- galvenais tak, ka draugs ir ar Tevi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Nodzēsts puksts)
Re: garš penteris te sanāca
[info]skyhell
2009-07-12 12:29 (saite)
mana topošā vīramāte tomēr nav tik vajprātīgi izturējusies, lai es kko tādu ar viņu izstrādātu, bet šķiet, ka Tavējā ir piestrādājusi par visiem 200% un patiešām panākusi, ka viņai gar jūsu dzīvi nevajadzētu būt nekādam sakaram.
es, piem, brīnos kā krustmeitas mamma nesacēlās pret visu topošā vīra klanu, bet laikam jau ir tā, ka jo vecās kļūst, jo citādāk uz to skatās- ķip, es jau neiešu sevi padarīt par muļķi un stāvēšu pāri tām trakajām večām:)
katrā gadījumā novēlu Tev izturību, Tev tā noteikti ir vajadzīga!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Nodzēsts puksts)
Re: garš penteris te sanāca
[info]skyhell
2009-07-12 19:21 (saite)
Nu jā, viņai gāja īsta elle vaļā, bet tad viņa nolika pie vietas savu vīru un viņš savukārt nostājās viņas pusē un salamājās ar savu māti, bet tagad viss ir daudz maz stabili un ļoti neitrāli, jo mūsu krustmeitu tomēr no vecvecākiem nenošķirsi- bērns jau nav vainīgs, ka māte ar vecmāti nesadzīvo..
Zin' ar radiem, īpaši mātēm ir tā, ka viņas cer, ka ir daudz svarīgākas sava bērna dzīvē un tādēļ bērns atteiksies no savām attiecībām (tajā brīdī viņas par sāpināšanu nedomā), bet dzīve tomēr pierāda pretējo un tieši mātes paliek zaudētājos. Tad nu viņām jāizlemj, vai sākt uzvesties kaut cik civilizēti vai zaudēt bērnu, protams, ar noteikumu, ja vīrietis ir gana stiprs un attiecības viņam ir gana nozīmīgas!
ps.- nav par ko un prieks, ka labāk palika. Vienīgais, ko varu ieteikt- ņemt to visu mierīgāk un censties ignorēt, galvenais nezaudēt atiecības stulbas sievietes dēļ:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]skyhell
2009-07-08 12:34 (saite)
un jā- ir, ir tā vērts:) vismaz visi to regulāri atgādina un man jau arī pašai tā liekas, tik reizēm piemirstas;)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?