Ja godīgi, tieši gribēju uzdot tiešu tādu pašu jautājumu par to precēšanos un būšanu rados ar "jauku" vīramāti. Jo, varbūt atminies, tad mana situācija ir līdzīga, par riebīgāka, jo ar viņa muterīti vispār nerunāju un izliekos, ka nepazīstu pat deguna priekšā, un mans puisis pats arī ar viņu vairs nerunā. Bet tas fakts kā tāds kkā novērš domas no precībām, gribētos, lai viss būtu jauki un lai mēs kopīgi brauktu arī pie viņa ģimenes - vecākiem, ne tikai manējiem. Sajūta, ka viņu kkā nošķiru nost. Varbūt vari padalīties savās domās par šo visu? Un par laulībām, vai tev nebija līdzīgu pārdomu - par to braukāšanu pie viņa ģimenes utt?