mežāži+sapņi
Ar Mežāžiem ir tā- viņi ir ļoti pacietīgi (daudz pacietīgāki kā citi) un ilgi klusē (bieži vien vispār tā arī neko nepasaka), bet tiklīdz tiek pārkāpta viņiem vien zināmā robeža, tā atpakaļ ceļa nav un piedots netiks nekad..
Katrā gadījumā tā noteikti ir ar mani un ir novērots ar vēl dažiem Mežāžiem- mēs vnk esam kā tāda slepena biedrība, kuru patiesībā saprot tikai otrs tāds pats radījums:)

Vnk Mīlulis vakar uzvaicāja, vai tas kariņš ar viņa māti nekad nebeigsies, uz ko es varēju atbildēt, ka es viņu cietu 2 gadus un tad mana robeža tika pārkāpta. Pati vainīga un arī viņš pats vien vainīgs, ka ļava tik tālu aiziet..

Toties pēc šādas sarunas redzēju zīmīgu sapni- kārtējo reizi bija laulību diena un šoreiz mēs pa īsto salamājāmies, nu tā kā esam klieguši tikai 1x pa šiem 4,5gadiem. Tad nu sapnī izšķīrāmies un pagāja kāds laiciņš līdz atkal satikāmies, šoreiz atkal baznīcā, bet ne kāzās. Skatoties uz viņu jutu ritīgas sāpes, bet ne tādēļ, ka neesam kopā un ne arī tādēļ, ka tās izrādījās viņa mātes bēres, bet vnk man bija slikti, jo viņam bija slikti. Tad nu mēs kkā neveikli satikāmies, sākām runāt un sajutāmies ritīgi tuvi, viņš mani bildināja un bijām patiesi laimīgi.. Apprecējāmies. Sapņa beigas.

No rīta pamodos un nosmēju- re, pat sapnī redzu, ka varētu būt ļoti laimīgi, ja nebūtu viņa mātes. Tas nenozīmē, ka vēlu viņai nāvi, bet vnk gribētu, lai viņa mūsu attiecībās nekad nebūtu bijusi un arī turpmākajā dzīvē nebūtu, bet tas nu nav iespējams. Ja vien nepārceltos uz dzīvi ārzemēs un tādēļ redzētu viņu max 1x gadā, bet tā kā man tracina pat viņas regulārā zvanīšana dēliņam, tad tas neko nelīdzētu.
Diemžēl.