Re: garš penteris te sanāca
Mums viss ir tik savstarpēji uķi-puķi, ka svētku pasēdēšanas ir ļoti jaukas un var pat teikt- sirsnīgas..
Pirmie 2-3 gadi bija smagi, jo viņa vienmēr ir izturējusies kaut cik cilvēcīgi, bet aiz muguras ir gājis vaļā pa nopietno- sākot ar to, ka es viņas dēlu nemīlu, ka gribu viņa naudu (smieklīgākais, ka mašīna un dzīvoklis pieder man, arī rēķinus maksāju es un tam viņš nav man vajadzīgs;)), beidzot ar to, ka esmu par resnu, negudru un vispār galīgi garām. To visu ir dzirdējis Mīļotais, ne es pati, jo acīs jau man neko tādu nesaka. Izjutusi es esmu vairāk darbībās, kad sākot draudzēties, viņa rāva tel.vadu ārā, tādā veidā mūs atvienojot, lai nerunājam un vēl visādas stulbības. Es to centos ignorēt un būt jauka, pakalpot, kad nepieciešams, bet pēc reizes, kad biju visu dienu pavadījusi divatā ar viņu, vadājot pa visādiem ārstiem un viņai izdabājot, un viņa nākamajā dienā atkal metās virsū dēliņam ar to, cik es esmu slikta, man pietika. Tajā dienā es vnk nogriezu kā ar nazi un viņa palika par tukšu vietu. Attiecīgi arī Mīļotajam pateicu, lai viņš izvēlas, vai nu šķiramies, vai viņš novelkt robežu un neļauj mātei par mani tā runāt. Nu tagad kādu 1,5 gadu ir miers un viņa izsakās tikai reizēm. Var just, ka viņas attieksme ir izmainījusies, nezinātajam pat liktos, ka ir ļoti labas attiecības mūsu starpā, bet patiesību jau mēs abas zinam un nedomāju, ka es viņai kādreiz iepatikšos, tāpat arī es diezvai kādreiz sākšu viņu cienīt.
Kāzās viņa, protams, būs un patiesībā nedomāju, ka ir pareizi neaicināt- labāk, lai pati izlemj, ne? Tāpat arī nekad neesmu uzskatījusi, ka jāliek izvēlēties es vai māte. Runājot par kāzām- Mīļotā brālēnam ar sievu bija daudz smagāka situācija, jo pret viņu attiecībām bija viss brālēna radinieku klans un viņi savas attiecības slēpa 2 gadus līdz nolēma precēties un "iziet" gaismā, tad nu tikai viss pa īsto sākās.. Sākot, ar nolādēšanu un beidzot ar atklātiem draudiem, bet redz tik un tā apprecējās un māte kāzās bija aicināta. Viņa gan bija pateikusi, ka nenāks, bet tomēr apjēdza cik tas būtu stulbi un kāzās ieradās, tas gan nenozīmē, ka vedekla ir pieņemta un netiks nekad, bet vnk varbūt tomēr ir māte jāaicina, lai kāda viņa būtu, tomēr dzemdēja un izaudzināja to cilvēku ar ko esi kopā un laikam jau labi to izdarīja, ja jau gribētu ar viņu saistīt visu dzīvi:)

Un par tiem bērniem, es arī nedomāju, ka vajag aizliegt tikties ar saviem mazbērniem. Mani vairāk baida, ka viņas būs krietni vairāk manā dzīvē- es labprāt aizvestu bērnus pie viņas un pati laistos lapās, bet tā jau nebūs, man vnk nāksies ar viņu kontaktēties ļoti regulāri, nevis 4-6x gadā kā tas ir tagad un tādēļ es tagad neesmu gatava bērnam, jo neesmu tik morāli gatava "biedroties" ar viņa māti.
Katrā gadījumā par mani sliktu viņa ir runājusi ne tikai ar dēliņu un savu draugu, bet arī māsu un Mīļotā omi un gan jau arī ar draudzenēm un vēl kko, bet man ir pilnīgs po, līdz ar to iesaku neuztraukties, ko viņa citiem par Tevi stāsta- galvenais tak, ka draugs ir ar Tevi.