un vēl es nesaprotu, kādēļ šajos platuma grādos dzīvo BAGĀTĀKIE cilvēki, šeit, kur raža tikai vienreiz gadā un nav nekādu derīgo izrakteņu un siltums jāpērk par naudu. kāpēc šeit māk dzīvot, bet tur, kur vispār nav nekādu izdevumu, mirst badā?

ja nonstopā nerosītos, ātri vien nosaltu! :P

aj, bagātākie tomēr dzīvo Šveicē, un Šveicē jau klimata ziņā nav nemaz tik ļauni.

avangardā tomēr Lux, Norvēģija, Īslande.. :)

http://en.wikipedia.org/wiki/Image:Top_20_GDP_ZP.svg

grūti saprast, kāpēc arī luksemburgā vēl dzīvo, ne tur raža biežāka, ne īpaši mīligāki laikapastākļi. un izrakteņi sen jau izrakti.

Tur jau nedzīvo, tur atpūšas.

kamon, man liekas, nekur citur tik daudz nestrādā. vismaz šobrīd. ja nu vienīgi Briselē.

Luksemburga ir skaista. Un novembra beigās tur joprojām var staigāt džemperītī - tā, ka tomēr daudz siltāks nekā pie mums.

Bet par to, kas atdzinis mūsu nelaimīgos senčus uz šejieni, es jau vairākkārt Cibā esmu brīnījusies.

Zinātu vēsturi, nebrīnītos. :)

varētu domāt, ka vēsture atbild uz jautājumu, kāpēc tieši eirāzijā notika civilizāciju attīstība.

mazā cērme prasa tētim-cērmei:
- tēti, kāpēc mēs te tumsā, smakā, sūdos dzīvojam? varētu taču ābolus ēst, vai kartupeļus...
- zini, bērniņ, ir tāds vārds - Dzimtene...

jā, tu to esi teikusi. man liekas, katrreiz, atbraucot no kautkurienes :>

nu, tagad, kad te pat nav iistas ziemas, tikai aukstums, toch nekaadas jeegas

labrīt, Skuka, šeit it daudz ūdens:)

es drīzāk nesaprotu, kā cilvēki ir sākuši dzīvot Āfrikā, tajos rajonos, kur pēc ūdens jāiet 4 km. un kā viņi vēl joprojām nav izmiruši, bet man to paskaidroja tā - kādreiz tur nebija tik sauss, un cilvēki neizmirst tāpēc, ka dzimst daudz un daži izdzīvo.

zin.. gaļa aukstumā labāk tomēr saglabājas.. :)

Es varētu atbildēt par dažiem pārtikušiem cilvēkiem, ko pazīstu:
ir tādi, kuriem *tiešām* patīk Latvijas klimats un daba - patīk tas, ka ziemā dažreiz ir sniegs, patīk Latvijas rudens ar visiem tā atribūtiem, patīk sniegpulksteņi, liepas, bērzi, patīk vēsie toņi, kas ir mūsu ainavā - tieši tā pieklusinātība pretstatā tropu zemju krāsainībai un ekscesiem. ļoti patīk Rīgas jūras līcis un savdabīgā (tieši Baltijas) kāpu zona. Patīk tas, ka katram gadalaikam ir savas raksturīgas drēbes, ēdieni, dzērieni, izklaides un pienākumi - proti, patīk veids, kā gadalaiku maiņa strukturē dzīvi.
Ir arī tādi, kuri te ir dzīvojuši neskaitāmās paaudzēs un kuriem pat prātā nenāk, ka vajadzētu kaut kur pārcelties - te ir viņu vecāki, vecvecāki, bērni, mazbērni. Viņi te ir kaut ko iekopuši - zemi, mājas, laukus, - un viņi grib, lai viņu pēcteči te dzīvotu un būtu latvieši (kaut arī viņos nav nekāda pārspīlēta patriotisma). Viņi arī ir dzirdējuši no citiem ļaudīm, kas aizprecējušies uz ārzemēm, ka identitātes problēma nav mīts, un zina par to specifisko depresiju, kas piemeklē ārzemēs ieprecētās latviešu sievietes, kuru bērni vairs nerunā un nerunās latviski. Viņi arī nojauš, ka pusmūžā iedzīvoties svešā zemē un atrast draugus nebūs viegli; viņi negrib to darīt, jo visi vai gandrīz visi viņiem tuvie cilvēki dzīvo Latvijā.
Viņiem ir darbs, kas tieši vai netieši saistīts ar Latviju un ilgstošā laika periodā viņi nevarētu to veikt caur korespondenci. Pārceļoties dzīvot uz tropu zemēm, būtu jārisina jautājums - ko darīt ar savu dzīvi, kā dzīvot? Ir tādi, kuriem sauļošanās pludmalē ir saistoša nodarbe ne ilgāk kā nedēļu gadā. Viņi baidās no depresijas un mazvērtības sajūtas, kas viņus piemeklētu, atmetot visus tos pienākumus un mērķus, kas ārpus ģimenes ir viņu dzīves kodols.
Zināmā vecumā cilvēki Latviju un savu latvietību sāk pieņemt kā likteni. Tas ir kaut kas, ko viņi nav izvēlējušies, bet kas viņiem piešķirts bez saskaņošanas (kā dzimums vai acu krāsa). Tā vietā, lai turpinātu stigt nihilistiskajā paššaustīšanā, viņi domā, ka viņiem pienācis laiks pieņemt sevi un savējos (plašā nozīmē) un ka bēgšana no "es neciešu šo zemi"/"šis pretīgais slapjdraņķis"/"man nepatīk Rīga" [(c)larva] nevis atrisinās, bet pasliktinās šo problēmu. Viņiem arī ir aizdomas, ka izteiksmē "slapjdraņķis" versus "starptautiskais terorisms", "taifūni", "orkāni", "Austrālijā pagājšvasar bija tik neierasti karsts, ka pie cilvēkiem vēsumu meklējošās čūskas nokoda vairāk nekā 90 cilvēkus" visi locekļi vēl nav tikuši pienācīgi izvērtēti.
Visbeidzot, es personīgi nespēju un nespētu tolerēt to, ko nozīmē būt par balto cilvēku daudzās no šīm koloniālisma piesmietajām un izlaupītajām (skaistajām! siltajām!) zemēm. Es negribu un nevaru uzņemties atbildības nastu, ko man tur uzliktu mana ādas krāsa, fakts, ka es runātu angliski, un fakts, ka es varētu vienā vakarā iztērēt tik daudz naudas, cik vietējie nespēj nopelnīt pat pusgadā. Esmu dzīvojis Āfrikā, zinu, par ko runāju.

izvērsti atbildēšu vēlāk, kad te beigsies trako māja - bet vienu gan gribu pajautāt: tātad, Tavuprāt, baltajam cilvēkam liegts pat sapņot par kaut ko un šo sapni piepildīt? un viņam jāuzņemas atbldība par katru badojošos nēģeri (es gan neredzēju tur nevienu badā), un viņš, tur dzīvodams, noteikti pasliktina vietējo iedzīvotāju stāvokli - nevis, kā teiksim, mūsu viesnīcas saimnieks, kurš dod vietējiem ļoti labu darbu un, patiesībā, lai cik muļķīgi tas neskanētu, mīl savus darbiniekus? Nē, to jau arī nedrīkst, jo mīlēt kādu, kurās it kā ir zemākā sociālā slāņa pārstāvis kā tu pats, noteikti nozīmē viņu pazemot.

manā ierakstā pat ar pusvārdu nebija minēts, par ko baltajiem cilvēkiem nevajadzētu sapņot, un nekādā mērā nebija runa par baltajiem cilvēkiem *vispār*. es tikai pieminēju, ka *daži* baltie cilvēki (konkrēti - es), uzturoties šajās zemēs, cieš no (nepelnītas) vainas un neērtības sajūtas un ka šī sajūta viņiem sabojā ceļojuma prieku.

Atvaino, man te iet kā pa ellli (vedjmah var apliecināt), un varbūt es ātrumā kaut ko pārpratu. Bet nedomāju (kaut vai vadoties no maniem kādreizējiem, aizmirstībā grimušajiem literārajiem gara darbiem), ka kāds varētu padomāt, ka man, teksim, ir vienaldzīga Latvijas daba vai vēl ļaunāk, es to nemīlu ar visiem sniegpulksteņiem un bērziem. Un kā vēl mīlu. Un es īsti nezinu, vai ļoti ilgi varētu nodzīvot citā klimatiskajā joslā - piemēram, pēc 3 nedēļām Indonēzijā man iestājās tāds zemapziāns redzes nogurums, kuru es iefiksēju tad, kad pēkšņi pa mašīnas logu ieraudīju pelēku jūru, baltas smiltis un tādu sidrabainpelēku būdeli. Un tādu kā nespodru, pieputējušu zaļumu. Apgaismojuma vai vēl kā cita radīts, pilnīgi nejauši un uz brīdi, mazs gabaliņš Latvijas piejūras ainavas.
Jāteic, piedūra. Un ļoti sagribējās aizvērt acis, lai ilgāk to paglabātu. Un mājās sagribējās.
Tāpat arī es, piemēram, nepanesu Indiju ar visiem tiem ubagiem, nepanesu, un viss. pat nedomājot, vai viņi šo dzīves veidu ir izvēlējušies vai tam nolemti, un kurš ir bijis lēmējs. Es vienkārši nevarētu tur dzīvot.

Bet ir vietas, kur es, šķiet, varētu dzīvot, laiku pa laikam apmeklējot Latviju.
Piebildīšu vēl, ka man, tūdaļ pēc atgriešanās Latvijā, uzreiz sāk sāpēt kauli. Un tas nav izdomāts, man, atvaino, ir sākušās visādas kaites, pietiekami nopietnas, kuras neliek par sevi manīt citā klimatā, vismaz ne ar tādām sāpēm (šobrīd es, piemēram, kliboju).

Viss, zvana telefons, un tad jau jāskrien pie jurista.

P.S. Silti iesaku Dienvidfranciju - burvestīga :)

Jāskatās jau arī, ko var atļaurties.
Nekas, gan jau beigās tepat vien nosprāgšu.

Empātija ir smalka lieta :)
8 mēnešus dzīvoju Dienvidāfrikā un, paldies, vairs nekad nevēlos dzīvot balto cilvēku geto.
No Dienvidu puslodes, godīgi sakot, tikai Austrālija liekas pieņemama, lai justios kā cilvēks starp cilvēkiem.

Hmm, nu Dienvidāfrika, manuprāt, ir zināma galējība:)

Parunājot ar jebkuru eiropieti, kurš dzīvojis Āfrikā, vienmēr nonāk pie tā, ka esam dzīvojuši geto, pat ja tam nav bijis nožogojuma, sargu utt.

Nu, ja Indijas okeāna saliņas pieder pie Āfrikas, tad nav tik traki - varu ieteikt to pašu Maurīciju.

kmm. biku jāpašeptē, tad nopirkšu nelielu arhipelāgu un pārvākšos tur kopā ar draugiem. tāpat cilvēki ir vienīgais, kas šinī zemē ir vērts. nu, vēl karjeras iespējas, bet tāpat es strādāju lai dzīvotu, nevis otrādi.

un tie kolonizētie cietēji... baumo, ka esot slinki pēc velna.

Lielākā daļa cilvēku, kas pārvākušies no Kalifornijas uz Sietlu par galveno iemeslu min to, ka viņiem patīk kā mainās gadalaiki.

Nu re, pat Sietlā labāk (tb atšķirībā no dievzemītes, viņiem gadalaiku mija ir, nevis rudens augu gadu ar 9% saulainu dienu).