* * *

23.1.08 16:31
Atvaino, man te iet kā pa ellli (vedjmah var apliecināt), un varbūt es ātrumā kaut ko pārpratu. Bet nedomāju (kaut vai vadoties no maniem kādreizējiem, aizmirstībā grimušajiem literārajiem gara darbiem), ka kāds varētu padomāt, ka man, teksim, ir vienaldzīga Latvijas daba vai vēl ļaunāk, es to nemīlu ar visiem sniegpulksteņiem un bērziem. Un kā vēl mīlu. Un es īsti nezinu, vai ļoti ilgi varētu nodzīvot citā klimatiskajā joslā - piemēram, pēc 3 nedēļām Indonēzijā man iestājās tāds zemapziāns redzes nogurums, kuru es iefiksēju tad, kad pēkšņi pa mašīnas logu ieraudīju pelēku jūru, baltas smiltis un tādu sidrabainpelēku būdeli. Un tādu kā nespodru, pieputējušu zaļumu. Apgaismojuma vai vēl kā cita radīts, pilnīgi nejauši un uz brīdi, mazs gabaliņš Latvijas piejūras ainavas.
Jāteic, piedūra. Un ļoti sagribējās aizvērt acis, lai ilgāk to paglabātu. Un mājās sagribējās.
Tāpat arī es, piemēram, nepanesu Indiju ar visiem tiem ubagiem, nepanesu, un viss. pat nedomājot, vai viņi šo dzīves veidu ir izvēlējušies vai tam nolemti, un kurš ir bijis lēmējs. Es vienkārši nevarētu tur dzīvot.

Bet ir vietas, kur es, šķiet, varētu dzīvot, laiku pa laikam apmeklējot Latviju.
Piebildīšu vēl, ka man, tūdaļ pēc atgriešanās Latvijā, uzreiz sāk sāpēt kauli. Un tas nav izdomāts, man, atvaino, ir sākušās visādas kaites, pietiekami nopietnas, kuras neliek par sevi manīt citā klimatā, vismaz ne ar tādām sāpēm (šobrīd es, piemēram, kliboju).

Viss, zvana telefons, un tad jau jāskrien pie jurista.