* * *

23.1.08 13:08
pilnpienis
Es varētu atbildēt par dažiem pārtikušiem cilvēkiem, ko pazīstu:
ir tādi, kuriem *tiešām* patīk Latvijas klimats un daba - patīk tas, ka ziemā dažreiz ir sniegs, patīk Latvijas rudens ar visiem tā atribūtiem, patīk sniegpulksteņi, liepas, bērzi, patīk vēsie toņi, kas ir mūsu ainavā - tieši tā pieklusinātība pretstatā tropu zemju krāsainībai un ekscesiem. ļoti patīk Rīgas jūras līcis un savdabīgā (tieši Baltijas) kāpu zona. Patīk tas, ka katram gadalaikam ir savas raksturīgas drēbes, ēdieni, dzērieni, izklaides un pienākumi - proti, patīk veids, kā gadalaiku maiņa strukturē dzīvi.
Ir arī tādi, kuri te ir dzīvojuši neskaitāmās paaudzēs un kuriem pat prātā nenāk, ka vajadzētu kaut kur pārcelties - te ir viņu vecāki, vecvecāki, bērni, mazbērni. Viņi te ir kaut ko iekopuši - zemi, mājas, laukus, - un viņi grib, lai viņu pēcteči te dzīvotu un būtu latvieši (kaut arī viņos nav nekāda pārspīlēta patriotisma). Viņi arī ir dzirdējuši no citiem ļaudīm, kas aizprecējušies uz ārzemēm, ka identitātes problēma nav mīts, un zina par to specifisko depresiju, kas piemeklē ārzemēs ieprecētās latviešu sievietes, kuru bērni vairs nerunā un nerunās latviski. Viņi arī nojauš, ka pusmūžā iedzīvoties svešā zemē un atrast draugus nebūs viegli; viņi negrib to darīt, jo visi vai gandrīz visi viņiem tuvie cilvēki dzīvo Latvijā.
Viņiem ir darbs, kas tieši vai netieši saistīts ar Latviju un ilgstošā laika periodā viņi nevarētu to veikt caur korespondenci. Pārceļoties dzīvot uz tropu zemēm, būtu jārisina jautājums - ko darīt ar savu dzīvi, kā dzīvot? Ir tādi, kuriem sauļošanās pludmalē ir saistoša nodarbe ne ilgāk kā nedēļu gadā. Viņi baidās no depresijas un mazvērtības sajūtas, kas viņus piemeklētu, atmetot visus tos pienākumus un mērķus, kas ārpus ģimenes ir viņu dzīves kodols.
Zināmā vecumā cilvēki Latviju un savu latvietību sāk pieņemt kā likteni. Tas ir kaut kas, ko viņi nav izvēlējušies, bet kas viņiem piešķirts bez saskaņošanas (kā dzimums vai acu krāsa). Tā vietā, lai turpinātu stigt nihilistiskajā paššaustīšanā, viņi domā, ka viņiem pienācis laiks pieņemt sevi un savējos (plašā nozīmē) un ka bēgšana no "es neciešu šo zemi"/"šis pretīgais slapjdraņķis"/"man nepatīk Rīga" [(c)larva] nevis atrisinās, bet pasliktinās šo problēmu. Viņiem arī ir aizdomas, ka izteiksmē "slapjdraņķis" versus "starptautiskais terorisms", "taifūni", "orkāni", "Austrālijā pagājšvasar bija tik neierasti karsts, ka pie cilvēkiem vēsumu meklējošās čūskas nokoda vairāk nekā 90 cilvēkus" visi locekļi vēl nav tikuši pienācīgi izvērtēti.
Visbeidzot, es personīgi nespēju un nespētu tolerēt to, ko nozīmē būt par balto cilvēku daudzās no šīm koloniālisma piesmietajām un izlaupītajām (skaistajām! siltajām!) zemēm. Es negribu un nevaru uzņemties atbildības nastu, ko man tur uzliktu mana ādas krāsa, fakts, ka es runātu angliski, un fakts, ka es varētu vienā vakarā iztērēt tik daudz naudas, cik vietējie nespēj nopelnīt pat pusgadā. Esmu dzīvojis Āfrikā, zinu, par ko runāju.