Vasara un dūmi

Blakus traģiskajam, kā vienmēr, ir arī komiskais. Vairāki zviedru kolēģi sākuši pēkšņi interesēties, kā ir dzīvot un izdzīvot krievu okupācijas režīmā. Padzirdējuši, ka Putins iesākumam grib Gotlandi, laikam sāk morāli gatavoties.
Atbildēju, ka Latvijas gadījumā tiem, kuri jau piedzima būrī, bija vieglāk nekā brīvībā dzimušajiem.

Savukārt Zviedrijas attīstības palīdzības aģentūra un Zviedru institūts apliecinājuši, ka neapturēs 400 miljonu kronu lielu atbalstu Krievijai. Joprojām nekādas izpratnes par pašu darbības sekām.

Sajūta, ka esmu iemesta atpakaļ laikā - 2014.gada pavasarī, raudot lasot harkovieti Serhiju Žadanu:
"Viss, ko tu dari ar savām rokām, strādā tavā labā.
Viss, ko tu izlaid caur savu sirdsapziņu, sitas
vienā ritmā ar tavu sirdi.
Mēs palikām šajā zemē, lai mūsu bērniem nebūtu
tālu jāiet uz mūsu kapiem.
Tā ir mūsu brīvības sala,
lauksaimniecības
paplašinātā apziņa.
Penicilīns un Kalašņikovs – divi cīņas simboli,
Donbasa Kastro ved partizānus
caur miglainām sēņu plantācijām
uz Azovas jūru."

Un vēlreiz kopā ar Grebenščikovu sakot:"Наебали". Tikai tagad esmu 8 gadus skarbāka un zinu, ka tā esmu arī es, kas nodod, kas najebala. Jo bez manas, mūsu visu nodevības un bezspēcības tas taču nebūtu iespējams, vai ne?

"Наебали"

Žēluma gals, skatoties, kā Eduardo Ponti savā ekranizācijā pārvērtis brīnišķīgo Romēna Garī aka Emīla Ažāra romānu "Visa dzīve priekšā" par kārtējo pazemoto un apvainoto "nabadziņu" taisīšanas stāstu https://www.imdb.com/title/tt10627584. Bet zinot Ponti-Šikolones (Lorēnas) ģimenes vecākās paaudzes neizvēlību politiskajos un mafiozajos sakaros, arī tagadējā izpatikšana aktuālajām politiskajām modītēm diemžēl nav pārsteigums. Bail pat iedomāties, cik daudz labas literatūras vēl tiks reducēts līdz šādam līmenim.

"Pareizi uzlikta sejas maska dara mūs līdzīgus
un mazina sociālās atšķirības.
Mutei priekšā esošais audums slāpē skaņas,
tās kļūst mīkstākas un palīdz nolīdzināt
daudzo valodu dažādību.
Turpinot lietot sejas aizsarglīdzekļus,
mēs tuvinām dienu, kad spēsim sazināties
vienā valodā, valodā, kādā savā starpā
sarunājas sūnas."
Žebers "Ceļš pie patērētāja"

"Tu tikai stāsti stāstu. Tam jābūt vienkāršam. Nekādas matemātikas."

"Gribu mierīgi nomirt miegā kā mans vectēvs,
nevis kliedzot šausmās kā viņa pasažieri."

Beizot Netflix piedāvā iesakāmu kino - Ādama Makeja filmu "Neskaties augšup" - meistarīgi izstāstītu satīru, par to, kāpēc pasaulē, kurā daudzus vairs neinteresē realitāte, bet tikai summa, par kādu pārdot manipulētu realitātes attēlu, notiek tā, kā notiek. Aktuālo tēmu katrs var izvēlēties pēc savas samaitātības pakāpes - covida apkarošanu, klimata cīņas, platstraumes mediju nevaldāmo vēlmi pareizi izklaidēt un informēt, mūsu pašu uzskatu maiņu manipulatoru zibinātu svārstiņu iespaidā. Vai varbūt vissāpīgāko tēmu - stāsta pavedienu par trūmenu, šoreiz di Kaprio izpildījumā, kuram jātiek ar to visu galā viena veselā saprāta robežās.
Makejs brīniškīgi pārvalda klipveida estētiku, kā jau sadrumstalotu prātu pasaulē pienākas pārtraucot realitāti ar glītām, pašmērķīgām bildītēm. Di Kaprio kļūst par arvien izcilāku un organiskāku aktieri, šoreiz patiesi aizkustinot. Savukārt Merilas Strīpas un viņas svītas neirotiski bremzētā spēle ir tieši tik baisa, lai vienīgā izeja būtu izlemt novērsties no varas šova un skatīties pašiem. Augšup vai kur citur, bet pašiem.
Ko arī sev un tev novēlu gan Ziemassvētku laikā, gan vienmēr :)

"Spēlmaņu naktī" ļoti laba dziesmu izvēle. Mācāmies atkal runāt Ēzopa valodā, un izdodas labi.
Man gan tur pietrūka "Parlamenta kora" un "Piecu pirkstu", bet tas varbūt vairs un jau atkal nav pietiekami aizplīvuroti šim laikam.

Ko tu, dūre, drīksti?

Atvainojos par "Emīlijas" spoileri, ja kāds vēl nav redzējis, bet Sīmaņa nevīžība pēdējā sērijā ir briesmīga.
Nepietiek ar savu un citu klišeju atkārtošanu, klīstot pustumsās, pusmiglās un bēniņos, vēl arī daži varoņi jānošauj, lai pēc tam titros viņus augšāmceltu un izziņotu par nogalinātiem vēlāk, citur un citos veidos. Jo kurš gan varētu atteikties no šaušanas epizodes, ja reiz ticis pie filmēšanas?
Un filmas beigas, kas tas vispār bija?
Pirmās četras sērijas ir daudz prasmīgāk uzņemtas, tomēr ļoti traucēja tas, ka gandrīz visi spēlē savu varoņu likteņus caur zināšanām par tālākajiem notikumiem, un gandrīz nemaz netiek no konkrētības līdz vispārinājumam. Kairiša "Melānijas hronika" uzstādīja latiņu daudz augstāk - pierādot, ka ir iespējams notiekošo rādīt arī neziņas un pārsteiguma pilnām acīm, pat ja varoņu dzīves scenārijs jau sen uzrakstīts un skatītājiem zināms.
Arī aktieriski no to laiku cilvēku tēla ne reizi neizkrita tikai Bartkevičs un Dzelzītis, tuvu tam bija arī Maliks un Anže. Pārējiem lielā mērā traucēja scenārija shematiskums, jo filmas mākslinieku radītā fiziskā vide bija detaļām daudz bagātāka nekā scenārija piedāvāto cilvēcisko izpausmju vide.

Hermanis raksta: "Progresa mīļotāji tomēr laikam piespiedīs mums teātrī iestudēt to "Suņa sirdi"." Intervijā Sobčakai viņš pirms laika stāstīja, ka daļa aktieru Cīrihes teātrī, kur viņš "Suņa sirdi" iestudēja pirms četriem gadiem, sākumā uzskatījuši, ka Šarikovs ir pozitīvais varonis.
Tikai nesen pirmo reizi noskatījos Aberto Latuadas "Suņa sirdi" ("Cuore di cane"). Izila, tāpat kā Bortko filma, un itāļi visu ir sapratuši pareizi.

Par "Emīliju" pagaidām neteikšu neko, jo līdz šim redzātas tikai divas sērijas. Aktieru atlase ir veiksmīga un spēlē labi, jo īpaši Zariņa un Zāle, bet...
Bet beidzot noskatījos "Nebaidies ne no kā" un kārtējo reizi sadusmojos par latviešu kino dīķa cildinošo pašapkalpošanos, kura reizēm pievērš ļoti daudz uzmanības vājiem darbiem, bet labus darbus ignorē. "Nebaidies ne no kā" ir visnotaļ labs darbs, pat neatceros, kad pēdējo gadu latviešu kino redzēts tik precīzs temps un spriedze. Dumburs, Lūriņa un Meiers spēlē izcili, pārspējot visu no viņiem gaidīto. Varbūt kritiķus un citus mulsina tas, ka Ēķis nav nekāds smalkais režisors, kurš liktu aktieriem pa tumsu un miglu bez teksta klīst. Vai arī rodas bažas, ka galvenā varoņa Priverta izvēles un lietotās vielas rada nepareizas morālas sekas. Domāju, ka nerada, tieši otrādi - krīzes centru potenciālajām un esošajām klientēm noteikti vajadzētu tādas filmas rādīt kā mācību materiālu, lai iemācītos atpazīt sociopātus. Sociopātijas alfabētu "Nebaidies ne no kā" komanda pārzina perfekti, ne sliktāk kā Skorsēze dauzonīgajā stāstā par Ņujorkas sociopātu Belfortu "Volstrītas vilks", turklāt izstāsta to ar latviešiem saprotamākiem piemēriem.
Reizēm sagadās, ka kāda tēma jauši vai nejauši neatstājas, un, palūkojoties, ko šogad safilmējuši brāļi norvēģi, atklāju dažsēriju seriālu "Exit". Tajā sociopāti ir veseli četri, scenārijs balstīts uz reālu Norvēģijas finanšu haizivju stāstiem, un režisors Eisteins Karlsens apgalvo, ka vismaz 70 procenti no filmas notikumiem notikuši patiesībā. Daži moralizējoši zviedru kinokritiķi jau paspējuši nodēvēt "Exit" par gada pretīgāko seriālu, tomēr par seriālu raksta daudz, neignorē. Filma ir vizuāli ļoti skaista un tik viltīga, ka sākumā tiešām viegli sapīties attieksmē pret tās varoņiem - spoži vaskotiem ābolīšiem puvušiem vidiņiem. Šīs sapīšanās dēļ vienīgā iedarbīgā taktika, kā tikt galā ar sociopātiem dzīvē, esot bēgt. Bet vēl drošāk ir to visu vērot tikai caur ekrānu.
Pēc "Exit" dubultmorāles meistaru vērošanas atcerējos citu norvēģu puisi - klimata aktīvistu, miljonāru un "filantropu" Peteru Stūrdālnu, kurš, atbildot uz jautājumu par to, kā lidināšanās ar pivāto lidmašīnu rīmējas ar viņa aktīvismu, atbildēja: "Labāk dubultmorāle nekā nekāda morāle." Kad par to uzrakstīju, daži cibiņi centās pārliecināt, ka varbūt viņam esot taisnība un dubultmorāle tehniski esot labāka par bezmorāli. Tomēr sociopāti parasti nav tik aprobežoti, lai vismaz paši sev un parasti arī citiem nespētu radīt morāles šķietamību, tādu rada gan Priverts, gan norvēģu haizivis, gan Stūrndāls, gan Gors, gan citi, kuru aktīvismam nav nekā kopīga ar viņu pašu dzīvesstilu. Būtu tiešām interesanti reiz redzēt arī godīgu filmu par pēdējiem diviem un viņiem līdzīgiem politikas virzītājiem, bet tik drosmīgi laikam nav pat norvēģu kinovīri un pagaidām nešķiet, ka vēstījums par viņiem varētu ļoti atšķirties no "Exit".

Zviedrijas Ārlietu ministrija evakuējusi no Kabulas uz Kataru 19 vēstniecības darbiniekus, kuri ir Zviedrijas pilsoņi, bet atstājusi visus viņu kolēģus - vēstniecības vietējos darbiniekus - Kabulā. Jau vairāk nekā pirms nedēļas darbinieki uztraucās par to, ka vēstniecībai nav plāna viņu evakuācijai, bet tika mierināti, ka viss būs labi. Tagad ārlietu resors pārtraucis atbildēt uz viņu zvaniem.
Tikmēr šeit, Zviedrijā, sociālie un migrācijas dienesti 6 gadus auklējas ar hazāru vīriešiem, kuri 2015. gadā uzdevās par vientuļiem bēgļu bērniem no Afganistānas, bet patiesībā vairumā gadījumu bija pieauguši vīrieši no Irānas, par pabalstu naudu brauca apciemot ģimenes Irānā utt. Viņu aprūpē humanitārās lielvaras ambīcijas bija un ir milzīgas...

Elīna Garanča: "Tas ir tāds virziens, kurā mums visiem ir atņemtas balsstiesības, un mēs visi kā tādas kazas vai aitas ar nodurtu galvu, mums vienkārši nodod virzienu, un mēs neskatoties ne pa labi, ne kreisi, to visu pieciešam (..)"
Interesanti, kādos atpakaļrāpulības epitetos modītēm sekojošie raganu mednieki sauks Garanču.

Kulturālās bagātības kārtējais sasniegums - netālu no Stokholmas, Flemingsbergā, sašauta četrgadīga meitene un sešgadīgs puika.
Šovasar vidējais šaušanu skaits nedēļā 5-8.

Šonakt kulturāli bagātinātā Gēteborgas no-go rajonā nošauts patrulējošs policists. Valdība un sabiedrība esot sašutusi un izbrīnīta, Karl, sašutusi un izbrīnīta par savas rīcības sekām. Pati esmu tik neizbrīnīta, ka šo pieminu vien kā kārtējo ceļa stabiņu noziedzīga absurda akceptēšanas ceļā, kurš sākās ar to, ka lolojamie nabadziņi savu izmisumu un protestu pret humanitāro lielvaru pauda dedzinot auto un demolējot apkārtni, turpinājās ar "viņi šauj un spridzina savējos bandu karu ietvaros", tad - "gadās nošaut un nodurt arī pa kaimiņam vai garāmejošai sievietei un bērnam", un tagad ir likumsakarīgi nonākuši līdz policistu slepkavošanai.
Vai tāpēc kāds attapsies un pamodīsies? Protams, ka nē, gaidīs nākamo pašbruğētā ceļa stabiņu, pie kura sašust un izbrīnīties.

"Vispirms ir brīvība, aiz tās ir mīlestība, un tikai tad sākas māksla," Elmārs Seņkovs, saņemot Smiļģa balvu.

Ingmars Bergmans zināja un uzfilmēja, ka vasaras nakts smaida trīs reizes. Pirmo reizi - mīlētājiem, otro reizi - ākstiem, trešo - izmisušajiem.

Modīgajās sociālo tīklu raganu prāvās vēl varētu kādu apsūdzēt un notiesāt par Piltenes vai cita miesta aplaišanu ar mēri kovidu kā "Sumpurņu ciemā". Starp citu, kuri latviešu rakstnieki vēl rakstījuši par raganu prāvām? Rutku Tēvs, Rainis, kurš vēl?

Laikā no 30.marta līdz 17.aprīlim - nepilnu trīs nedēļu laikā - Zviedrijā nogalinātas piecas sievietes. Viens no pieciem slepkavām ir zviedrs, pārējos Zviedrijai piegādājuši kriminālo dažādību alkstošie.

6b līmeņa mobings, izrādās, bijis smalki aprēķināts, lai kaitētu ne tikai Krišjānim. Jūtos līdzvainīga, jo daļa no nelietības laikam tika plānota, ložņājot arī manu ierakstu komentārus. Bet skumjākais šajā visā ir tas, ka pieauguši cilvēki turpina spēlēt mobētājus no 6b vai viņu klusos, bailīgos atbalstītājus.

Cibiņ, juris_tilts, lūdzu turpmāk atturaties no manu ierakstu, komentāru un to autoru, reālu vai nereālu, stalkošanas un slimīgu fantāziju paušanas par tiem. Spriežot pēc komentāriem, dažiem cibiņiem jūsu rīcība ir pieņemama, pie tiem ložņājot tad arī varat izklaidēties. Pie manis nē.
Upd. Ieraksts attiecas arī uz citām personām ar līdzīgām tieksmēm.

Lasot par rakstnieku kaislīgajām ķildām ap LaLiGaBu, uzdūros kādai absurda ziņās daudz būtiskākai, bet mazāk tiražētai ziņai. Izrādās, ka Gundega Repše izstājusies no biedrības "Latvijas PEN" - starptautiskā PEN dalīborganizācijas, kura dibināta, lai iestātos par vārda un citas izteiksmes brīvību, jo tā par šo brīvību nav iestājusies. Latvijas PEN vadītāja uzskata, ka Repšes komentāri ir dīvaini un atbild: "Katrs var darīt un nākt ar saviem ierosinājumiem, un tad balsojot izlemj, ko un kā darīt", "Un būtu pat ļoti forši. Tomēr šeit atslēgas frāze ir: ja kāds vēlētos kaut ko darīt."
Loğiski, jo vadība taču nevar paspēt visu padarīt, jāizvēlas svarīgākais - piemēram, biedrības biedriem nozīmīgāko 2020.gada grāmatu saraksta sastādīšana un reklamēšana.